Kad norimušas Saeimas vēlēšanu kaislības, uzvarētāji priecājas par panākumiem, bet zaudētāji analizē kļūdas, var mierīgi pārdomāt, kas noticis un kā būs tālāk.
Kad norimušas Saeimas vēlēšanu kaislības, uzvarētāji priecājas par panākumiem, bet zaudētāji analizē kļūdas, var mierīgi pārdomāt, kas noticis un kā būs tālāk.
Repše, jauno laiku solītājs un uzvarētājs, tomēr Saeimā ieguva tikai pusi no cerētās 51 vietas. Kreisā, labējo tik zākātā, Jāņa Jurkāna partija nostabilizējas savā vietā, saņemot piekto daļu vēlētāju atbalsta. Šķēle, “prihvatizācijā” sagrābto naudu kaisīdams pa labi un pa kreisi, zaudēja tikai četras balsis. Zaļie zemnieki un mācītāji atbilstoši savai reklāmai arī ir ieguvēji. Knapi virs ūdens noturējās tēvzemieši, kuru galvenais elektorāts ir īpašumus atguvušās tantiņas, jo radikāli nacionālā klaigāšana vairs nav modē.
“Latvijas ceļš” saņēma pēc nopelniem, jo 10 valdīšanas gados izcēlies tikai ar korupcijas un finanšu skandāliem. Arī priekšvēlēšanu reklāmā vairāk nekā nesolīja, tikai ES un NATO. Jura Bojāra sociāldemokrāti zaudēja tādēļ, ka laikus nepadzina no partijas tādus “strādnieku aizstāvjus” kā Zorgevicu, kurš paaugstinādams vilcienu biļešu cenas, iztirgodams Ulmaņu Kārļa būvētā dzelzceļa sliedes, noteicis sev septiņas reizes lielāku algu nekā Valsts prezidentei un savā dzimšanas dienā jādelē baltā zirgā. Labējie, uzskatot sociāldemokrātus par galvenajiem ienaidniekiem, pārpirka Baldzēnu un vēl dažus, arī paši sociāldemokrāti dažos jautājumos atkāpās no kreisās orientācijas.
Dzīves realitāte: tiklīdz partijas šķeļas, tā nākamajās vēlēšanās ar tām ir cauri, jo šķeltnieki un nodevēji savu darbu paveikuši. Sīkās partijas, kuras pirms vēlēšanām uzrodas un pēc tam tikpat ātri pazūd, ir labējo organizētas un finansētas, lai ar neizglītotu vēlētāju balsīm atņemtu tās kreisajiem. Arī šoreiz vairāk nekā 7% balsu izniekotas, un vismaz piecas vietas Saeimā proporcionāli tika labējiem. Tas nav maz, jo dažos balsojumos svarīga pat viena balss. Vēlēšanās nepiedalījās turpat 30% jeb 300 tūkstošu vēlētāju un pusmiljona nepilsoņu bez balsstiesībām. 200 tūkstošu balsoja par Jurkāna bloku, tātad kopā ap miljonu. Topošajai valdošajai koalīcijai, pieskaitot pat Tautas partiju, paliek tikai nepilni 800000 vēlētāju. Tātad turpmāk valdošie politiķi ir saņēmuši mazāk par pusi Latvijas iedzīvotāju atbalsta, kāda te var būt sabiedrības integrācija un stabilitāte?
Ja Repše tiks premjera krēslā, izpildīt savus baznīcā dotos solījumus vēlētājiem viņam būs ļoti grūti, pat neiespējami. Kā uzticamus sabiedrotos viņš, manuprāt, var uzskatīt tikai baznīckungus ar viņu 10 balsīm. Zaļie zemnieki, kuru vidū ir īsti zemnieki, bruģa zemnieki un zaļie, vienoti tikai tikmēr, lai tiktu pāri Saeimas slieksnim, pārējais šinī partijā ir pretrunu pilns.
Nelielā tēvzemiešu grupa — pieredzējuši valdības gāzēji. Repšes solīto 400 miljonu latu izņemšana no ēnu ekonomikas ne tuvu nenozīmē tos dabūt Valsts kasē, jo naudas vienkārši var nebūt. Visasāko problēmu radīs jau 2003. gada budžets, jo tagadējā Andra Bērziņa valdība dāsni dala tā izdevumu tiesu.
Optimismam par preču ražošanas pieaugumu nav galīgi nekāda pamata, jo ES kandidātvalstīm pieprasa tikai ražošanas samazinājumu. Piemēram, Polijai pieprasa slēgt Silēzijas šahtas un metalurģiskās rūpnīcas. Tūkstošiem strādnieku no šīm ražotnēm paliks bez darba. Imports ik gadu par divām trešdaļām pārsniedz eksportu ar tendenci vēl pieaugt, valsts parāds, tā apkalpošana prasa arvien vairāk naudas, bet kredītus ārzemnieki vairs negrib piešķirt. Ja Krievija izpildīs solījumu nākamgad aiziet no Baltijas ostām, tad Kristovskis, superlepnajā un dārgajā Aizsardzības ministrijas džipā aizbraucis uz dzimto Ventspili, varēs svilpot dziesmiņu par NATO tukšas naftas caurules galā.
Irākā, kurai karogā piecstaru zvaigzne, par Huseinu nobalso 100% iedzīvotāju, liela daļa uz biļeteniem uzspiežot pirkstu nospiedumu ar savām asinīm, tādējādi liekot saprast ASV un NATO, ka Irāka uzbrukuma gadījumā cīnīsies par dzimteni un Huseinu līdz pēdējai asins lāsei. Līdzīgi bija Dienvidslāvijā, kura trīs mēnešus izturēja NATO aviācijas triecienus, bet negrasās iestāties ne ES, ne NATO. Arī mazā Kubas sala blakus gigantiskajām ASV ar lozungu “Sociālisms vai nāve” pratusi sevi aizstāvēt gan ekonomiski, gan bruņotā cīņā.
Gribu jautāt — kādēļ Latvijā, kura atguvusi brīvību un neatkarību, kā plaši to deklarē, nav tādas tautas un varas vienotības? Kādēļ latvieši pēc Atmodas 90. gadu sākumā brauc projām no Latvijas kā poļu nabagi meklēt darbu un iztiku Rietumos? Kādēļ mēs Eiropā esam pirmajās rindās alkoholismā, pašnāvībās, noziedzībā, narkomānijā, AIDS un citās izlaidīgās negācijās. Uz šiem jautājumiem Latvijas iedzīvotāji gaida atbildes no jaunās Saeimas un valdības.
