— Nesen atgriezos no Anglijas. Biju ciemos pie meitas un mazbērniem. Biļete atpakaļceļam man bija divas nedēļas vēlāk, bet man gribējās ātrāk tikt mājās, — stāsta pensionāre Annas kundze.
— Es vairs nesaprotu savu meitu. Vēl pirms gada viņa teica, ka Latvijā paturēs dzīvokli, lai ir, kur atgriezties, bet tagad runāja pavisam ko citu: “Kam man šis dzīvoklis? Es netaisos atgriezties. Man šeit ir labi.” Nu, kā tā var runāt? Kad es no Rīgas braucu mājup garām Skrīveriem, Aizkrauklei, Koknesei, sirds gluži vai pa muti kāpa ārā par skaistumu, kas visapkārt. Nav ārzemēs tāda skaistuma!
Jā, tiesa, meitas ģimenei ar bērniem tur materiāli labāka dzīve. Taču, kad dzirdēju, kā mazmeitas angliski sarunājas ar saviem vienaudžiem, tā jocīgi palika. Kad es znotam anglim kaut ko mēģināju pateikt, mazmeitas man aizrādīja: “Tu, vecmāmiņ, nepareizi izrunā šo vārdu.”
Meita mani vairākkārt ir aicinājusi dzīvot pie sevis, bet es viņai pateicu skaidri un gaiši: “Es gribu nomirt savā zemē!”. Man gan te tuvinieku daudz vairs nav palicis — daļa nomiruši, daļa aizbraukuši dzī-
vot uz ārzemēm. Es jau esmu iz-
lēmusi — kad kļūšu pavisam nespēcīga, iešu dzīvot uz kādu aprūpes centru. Manas pensijas nepietiks, bet gan jau meita piemaksās.
Sirds gan man tagad smaga, jo pirmo reizi šķiroties ar meitu sastrīdējāmies. Es viņai jautāju: “Vai tu patiešām nemaz neilgojies pēc Latvijas?”. Viņa atbildēja: “Nē!”. Un tad es neizturēju un teicu: “Tu esi īsta kaza, ne velti Kazas gadā dzimusi!”.
Un tagad es domāju: kur ir mana kļūda, ka viņa nejūt to, ko es? Un ne tikai viņa. ◆
