Šodien ir Starptautiskā bērnu aizsardzības diena. Notiek koncerti, pasākumi, lai viņus, tā teikt, mūsu nākotni iepriecinātu. Lāgā gan nesaprotu šīs dienas nozīmību, jo kas bērnam ļauj justies aizsargātam? Nenoliedzami, tā vispirms ir ģimene, arī lielajā dzīvē viņš iesoļos drošāk, ja blakus būs savējo — vecāku, vecvecāku, brāļu, māsu — atbalsts.
Labklājības ministrijas apkopotie dati liecina — bezatbildīgu vecāko skaits nemazinās. Piemēram, 2009. gadā aprūpes tiesības 1657 bērnu vecākiem atņemtas uz sešiem mēnešiem, bet uz visu atlikušo laiku — 744 bērnu vecākiem.
Tā nevienam lāgā nevajadzīgi daļa nokļūst bērnunamos, daļa — specializētajās internātpamatskolās — attīstības centros. Tur nu gan sākas bērnu “aizsardzība”. Patiesībā tiek audzināta patērētāju sabiedrība — apgādāti, paēdināti un savas tiesības zinoši. Un viņi taču arī ir topošie vecāki. Kad paaugsies, viņi droši vien neklausīsies Šķēles runās, ka ģimenē vajadzīgi trīs bērni, viņi bieži vien “plānu pārpildīs”. Un pasaule kļūs “bagātāka” ar negribētiem bērniem.
Kad tuvojas vēlēšanu laiks, arvien biežāk no politiķu mutes skan vārdi kā ēsma naivam vēlētājam: “Bērni ir mūsu valsts nākotne.” Par normālu parādību uzskata ka vācam labdarības akcijās ziedojumus invalīdiem. Viņiem ir jāpalīdz, bet vai nākotne saistās tikai ar viņiem? Kāpēc nevāc naudu tiem mūsu bērniem, kuri, pabeiguši skolu, nu meklēs darbu ārzemēs, tikai tāpēc, ka viņu vecāki nevar samaksāt mācību naudu?
Pilnīgi noteikti — mums ir valsts un mūsu nākotne! Šobrīd ir tikai jautājums — vai bērni ir mūsu valsts nākotne?
