Helēnas kundze no Aizkraukles
— Mēs esam ieguvuši brīvību, tas ir ļoti svarīgi, jo tāda arī bija 1991. gada barikāžu galvenā doma. Tolaik visi bijām vienādi, doma par brīvību mūs vienoja, bet šodien esam ļoti noslāņojušies, radusies šī lielā plaisa starp turīgo un nabadzīgo slāni. Toreiz neviens nedomāja, braukt vai nebraukt, visi devās uz barikādēm, visiem gribējās tur būt tieši lielā emocionālā pacēluma dēļ.
Alberts, aizkrauklietis
— Pats gan tolaik nebiju uz barikādēm, bet domāju, ka vajadzēja iet. Redzot notiekošo Lietuvā, tauta juta: nebūs labi, ja neiesim. Notikumi pie Iekšlietu ministrijas, kuros cieta cilvēki un bija reāli draudi, mudināja rīkoties, aizstāvēt un cīnīties. Man šķiet, ka šodien tas vairs nav aktuāli, mēs arī neko nenosargātu, ja būtu īsti draudi valsts drošībai un brīvībai. Tolaik paļāvāmies paši uz saviem spēkiem, ticējām tam, un pats svarīgākais — rēķinājās arī ar tautu, tauta bija spēks, jo visi bija vienoti, plecu pie pleca.
Zintis Aizkrauklē
— Par 1991. gada barikāžu laiku esmu klausījies skolā dažādus atmiņu stāstus un lasījis presē. Domāju, tas, kāpēc cilvēki toreiz brauca uz Rīgu un cīnījās, šodien ir zudis. Liela daļa cilvēku, kuri cīnījās par Latvijas neatkarības atjaunošanu, ar ģimenēm ir bijuši spiesti pārcelties uz ārzemēm, lai izdzīvotu. Tā tam nevajadzēja notikt. Ja šodien rīkotu barikādes, es noteikti ietu un piedalītos —
varbūt izdotos atkal būt vienotiem. ◆
