Jankavu dzimtā Vietalvas “Skriņos” bija daudz krietnu zemkopju.
Jankavu dzimtā Vietalvas “Skriņos” bija daudz krietnu zemkopju. Tomēr novada vēsturē tā palikusi ar izcilu Pirmās nacionālās atmodas darbinieku — Andreju Jankavu un viņa laulāto draudzeni Karolīnu, kā arī ar diviem viņu dēliem — Haraldu un Visvaldi, kuri neatkarīgajā Latvijā bija ievērojami vīri. Visi četri “Skriņu” Jankavi aizgāja bojā Baigajā gadā.
(Nobeigums. Sākums laikraksta “Staburags” 28. janvāra numurā.)
Visvaldis
Jaunākais dēls Visvaldis dzimis 1895. gada 7. novembrī. Pabeidza Rīgas biržas komercskolu un no 1915. līdz 1917. gadam Maskavā studēja arhitektūru evakuētajā Rīgas Politehniskajā institūtā. Kad Krievijā varu sagrāba boļševiki, V. Jankavs atgriezās vāciešu okupētajā Latvijā un studēja Baltijas Tehniskajā augstskolā. Kad sarkanā armija tuvojās Rīgai, viņš devās uz Igauniju, kur iestājās igauņu aizsargu organizācijā “Kaitseliit”. Pēc tam viņš cīnījās pret boļševikiem Rakveres pulkā un Baltijas bataljonā, kura sastāvā piedalījās arī Ziemeļlatvijas atbrīvošanā.
1919. gada 6. oktobrī Visvaldis Jankavs iestājās Latvijas armijā, jo neatkarīgo Latvijas valsti jau apdraudēja bermontieši, un piedalījās kaujās pie Rīgas. Viņš arī palīdzēja izveidot Rīgas aizstāvības pozīciju plānu, spēcīgā apšaudē veica pretinieka pozīciju fotografēšanu, tā sekmēdams Latvijas armijas štāba darbību. 15. oktobrī Visvaldis Jankavs brīvprātīgi pieteicās “izgriezt” Rīgas dzelzs tiltu pār Daugavu un kopā ar trijiem brīvprātīgajiem spēcīgā pretinieka ugunī lieliski veica šo uzdevumu. Par šo varoņdarbu viņu apbalvoja ar trešās pakāpes Lāčplēša Kara ordeni.
Atvaļinājies no armijas 1920. gada 3. janvārī, V. Jankavs pievērsās žurnālistikai (pseidonīms — Vitālijs Skrins), darbodamies laikrakstā “Latvis”. No 1923. gada viņš bija Latvijas Telegrāfa aģentūras korespondents Maskavā, vēlāk, līdz pat 1932. gadam, ziņu aģentūrā LETA bija redakcijas loceklis un redaktors. No 1933. gada marta līdz 1939. gada jūlijam Visvaldis Jankavs strādāja Latvijas Ārlietu ministrijā augstā amatā — par Preses nodaļas I šķiras sekretāru. 1939. gada jūlijā—augustā viņš pildīja laikraksta “Jaunākās Ziņas” speciālā korespondenta pienākumus Dancigā.
Apbalvots ar Igaunijas Brīvības cīņu piemiņas medaļu, Zviedrijas, Beļģijas un Ungārijas ordeņiem.
Baigā gada upuri
Par Baigā gada pirmo upuri Jankavu ģimenē kļuva Karolīna. Viņas nervi neizturēja dzirdētās ziņas un baumas (un arī viņas pašas ļaunās priekšnojautas) par padomju okupantu zvērībām vēl ilgi pirms 1941. gada 14. jūnija, un 1940. gada 14. septembrī viņa izdarīja pašnāvību.
Visvaldi čekisti arestēja 1941. gada 28. martā, apsūdzot pretpadomju aģitācijā. 1942. gada 22. aprīlī viņam piesprieda 10 gadu ieslodzījumā. Pēdējās ziņas par viņu ir no Astrahaņas cietuma, kur 1942. gadā viņš bijis ieslodzīts.
Par Haraldu ir vēl mazāk precīzu ziņu, zināms vienīgi tas, ka arī viņš apcietināts vēl pirms 14. jūnija. Abu brāļu precīzi nāves dati un apbedījuma vietas nav zināmas.
Arī Andrejs, traģiskā zaudējuma rūgtuma mākts, ilgi nedzīvoja. Kaut vācu laikā atjaunotās Vietalvas labdarības biedrības pasākumus viņš apmeklēja un prāta gaišums un gara možums nebija zudis, tomēr “Skriņu” tukšums un klusums viņu pārāk nomāca. 1942. gada 23. martā baltais Skriņtēvs aizgāja mūžībā. Šodien par kādreiz skaisto “Skriņu” māju, lieliski iekopto saimniecību un izcilo parku var pastāstīt tikai zinātāji.
2003. gadā Lāčplēša dienā Vietalvas sabiedrība ar labdaru atbalstu uzlika melnā marmora kapu plāksni Andreja un Karolīnas atdusas vietās Vietalvas kapos, tādu pašu plāksni arī Haralda un Visvalža piemiņai.
