Jankavu dzimtā Vietalvas “Skriņos” bija daudz krietnu zemkopju. Tomēr novada vēsturē tā palikusi ar izcilu Pirmās nacionālās atmodas darbinieku — Andreju Jankavu un viņa laulāto draudzeni Karolīnu, kā arī ar diviem viņu dēliem — Haraldu un Visvaldi.
Jankavu dzimtā Vietalvas “Skriņos” bija daudz krietnu zemkopju. Tomēr novada vēsturē tā palikusi ar izcilu Pirmās nacionālās atmodas darbinieku — Andreju Jankavu un viņa laulāto draudzeni Karolīnu, kā arī ar diviem viņu dēliem — Haraldu un Visvaldi, kuri neatkarīgajā Latvijā bija ievērojami vīri. Visi četri “Skriņu” Jankavi aizgāja bojā Baigajā gadā.
Andreja Jankava skolas gaitas
Dažādu politisko kolīziju dēļ ir pazudušas paša Andreja Jankava (1847.—1942.) 20. gadsimta trīsdesmitajos gados rakstītās atmiņas par saviem priekštečiem un tautisko atmodu Vietalvas novadā (daļa no tām publicētas 1933.—1934. gadā Vietalvā iznākošajā “Vietējā Avīzē”). Tāpēc tikai no citu avotu konteksta varam apjaust, ka “Skriņu” Jankavi bijuši turīgi zemnieki, jo devuši savam dēlam Andrejam tā laika lauku latviešiem ļoti labu izglītību.
Viņš pabeidza ne tikai Vietalvas draudzes skolas ziemas, bet arī vasaras kursu, kas parasti bija augstākā iespēju robeža zemniekiem, jo vasaras kurss draudzes mācītāja regulārā uzraudzībā notika vienīgi vācu valodā. Vecāki Andrejam deva iespēju mācīties arī apriņķa skolā Jēkabpilī, kas turīgā “Skriņu” tēva makā iecirta krietnu robu. Mācības Jēkabpilī ilga no 1861. līdz 1864. gadam.
Maize jāpelna pašam
Absolvējis apriņķa skolu, tā paša gada rudenī 17 gadu jaunais Andrejs Jankavs kā pirmais tautskolotājs sāka strādāt Vietalvas pagastā, “Rušēnu” Kalniņa mājās (Odzienas pagasta “Draudavās” tāds jau bija Pēteris Siliņš).
Šajās mājās bija trīs istabas, kurās mitinājās trīs brāļi saimnieki ar savām ģimenēm, ap sešpadsmit cilvēku. Tad vēl skolotājs un līdz trīsdesmit pieciem skolēniem. Var iedomāties niecīgo gaismu, kas ziemas dienās ieplūda pa vienīgo mazo lodziņu, un gaisu, kāds tur bija, tik daudziem cilvēkiem sablīvējoties. Istabu vēdināja, turot vaļā durvis, jo citas vēdināšanas ierīces tolaik nebija. Pa vaļējām durvīm ieplūstošais aukstais ziemas gaiss kaitēja vecākiem cilvēkiem, viņi pastāvīgi kurnēja, traucējot skolas darbu un mācības. Vakaros skolēni paši lēja sveces savām vajadzībām un to gaismā pulcējās, lai mācītos. Salmu maisus gulēšanai vakaros istabā ienesa, no rīta atkal iznesa. Tomēr gara gaismu skolēni varēja gūt arī šādos apstākļos.*
Kad Krievijas impērijas vietvaru reformas rezultātā izveidoja pagastu padomes, kuru locekļus dēvēja par “valstes valdiššanas runnas vīriem”, izglītotiem latviešiem pavērās jaunas darba iespējas. 1869. gadā par pagasta skrīveri kļuva izglītotākais Vietalvas jauneklis Andrejs Jankavs, un šajā amatā viņš nostrādāja 10 gadu.
Tajā pašā gadā par Vietalvas muižas pārvaldnieku kļuva ekonomiski gudrais un nacionāli noskaņotais Juris Bors, bet 1870. gada janvārī Vietalvas draudzes skolā par pārzini sāka strādāt jaunlatviski noskaņotais Juris Kalniņš. Viņi visi kopā ar citiem Vietalvas un Odzienas gaišajiem cilvēkiem drīzumā izveidoja Vietalvas dziedāšanas biedrību (vēlāk to pārdēvē par Vietalvas labdarības biedrību).
Darbība Vietalvas labdarības biedrībā
Andrejs Jankavs aktīvi darbojās dažādās biedrības jomās. Viņš bija viens no tās dibinātājiem un aktīvākajiem biedriem (vadīja arī biedrības teātra trupu), divus gadus (1881. un 1894. gadā) bija biedrības priekšsēdētājs. “Skriņu” gruntnieks (t. i., no muižnieka savu zemi pilnīgi izpircis saimnieks) bija arī aktīvākais Jura Kalniņa aizstāvis, kad izcilo skolotāju no Vietalvas draudzes skolas pūlējās padzīt konservatīvie baltvācieši.
Protams, viņi nikni vērsās arī pret tautā populāro Andreju, izmantodami visdažādākos līdzekļus — pat noziedzīgus. Draudzes tiesas priekšsēdētājs Folkers fon Zengbušs viltoja dokumentus, lai padzītu nīsto latvieti no draudzes tiesas kancelejas darbinieka amata. Tas viņam izdevās, bet ne tik sekmīgi, kā bija cerēts. Kādu laiku pēc aiziešanas no Vietalvas A. Jankavs darbojās Rīgā, “Baltijas Vēstneša” redakcijā.
Taču drīzumā Baltijas guberņās sākās Krievijas ierēdņu organizētā Manaseīna revīzija, kuras mērķis bija noskaidrot situāciju Baltijā, apkopot faktus par baltvācu nelikumībām, lai mudinātu caru mazināt baltvācu tiesisko autonomiju un pārlieko ietekmi uz skolām. Revīzija pieņēma un izmeklēja visas pret baltvācu ierēdņiem vērstās sūdzības. Tā kā senatora asistents bija ar Vietalvas labdarības biedrības (VLB) ievērojamu finansiālo palīdzību jurisprudenci izstudējušais advokāts Andrejs Stērste, viņš uzaicināja A. Jankavu par Manaseīna komisijas latviešu valodas tulku. Ar Stērstes un Jankava palīdzību revīzija novērsa daudzus baltvāciešu nodarījumus latviešu nacionālās atmodas vadītājiem visā Latvijā. Protams, ar A. Stērstes palīdzību pamatīgi izskatīja arī A. Jankava nelikumīgās atlaišanas lietu. F. fon Zengbušu par dokumentu viltošanu notiesāja, piespriežot divus gadus cietumā, bet Andreju Jankavu latviešu patriotiem par lielu prieku un vietalviešiem par neredzētu sajūsmu atjaunoja amatā.
Pārkrievošanas rūgtie augļi
Krišjānis Valdemārs reiz teica: “Krievu kulaks nevar būt tik bīstams kā vācu krama nagi”. Arī VLB vadoņi nenovērtēja Krievijas valdības mērķi panākt, lai Krievijas impērijā būtu “viens ķeizars, viena ticība, viena tautība”, un, turpinot šo ideju, arī viena valoda, proti, krievu. Pēc tam, kad ar pašu vietalviešu pūlēm un krievu ierēdņu varu draudzes skolu pārvērta par “apgaismošanas ministrijas skolu” (liela gan apgaismošana — liegt latviešu bērniem savā starpā sarunāties latviski pat starpbrīdī — A. R.), tajā sākās tāda pārtautošana, kādu no vāciešiem latvieši nekad nepiedzīvoja.
To neizturot, 1894. gadā no ministrijas skolas vadītāja amata aizgāja Juris Kalniņš. Arī Andrejs Jankavs redzēja, ka nacionālās atmodas idejas Vietalvā vairs nebūs īstenojamas, un 1897. gadā kopā ar ģimeni devās uz Krieviju, kur ilgus gadus pildīja muižas pārvaldnieka amatu, un tikai 1919. gadā atgriezās Latvijā.
Kādu laiku viņš strādāja Rīgā neatkarīgās Latvijas valsts amatos kā ierēdnis, līdz devās pensijā. Mūža novakari Andrejs Jankavs aizvadīja Vietalvā, pēc iespējām darbodamies Labdarības biedrībā, kura viņa ieguldījumu pirmās atmodas laikā un arī vēlākajā tās darbībā novērtēja, piešķirot viņam VLB mūža biedra titulu. Savukārt Latvijas valsts viņu apbalvoja ar Triju Zvaigžņu ordeni.
Karolīna
Ilgus gadus cīnīdamies atmodas “frontē”, Andrejs Jankavs bija palicis rūdīts vecpuisis. Visu cieņu Emīlijai Prūsai, bet tā garā runāšana par A. J. kā “meitu ģēģeri” man liekas visai pārspīlēta (kuram jaunam puisim gan nepatiktu jaunu meiču atklāti izrādītas simpātijas!).
Un tomēr reiz pienāca brīdis, kad Andrejs Jankavs nolēma doties “laulības ostā”. Kas tad bija viņa iecerētā? Karolīna Meņģele piedzima 1863. gadā netālu no Cēsīm, Kārļu pagastā, gruntnieku ģimenē. Tāpat kā Andrejs viņa ieguva ļoti labu izglītību — mācījās Cēsu pilsētas meiteņu skolā un Poņemuines lauksaimniecības un mājturības skolā. Pēc tam Karolīna strādāja par skolotāju un jūsmoja par atmodas idejām. Kādā vietalviešu vadītā saviesīgā pasākumā Andrejs īpašām acīm ieraudzīja skaisto Karolīnu, un viņa vīrieti savaldzināja tik ļoti, ka Andrejs nolēma beigt savas vecpuiša gaitas.
Vedekla — smalka dāma
Andreja vecāki nebija sajūsmā par smalko dāmu kā vedeklu, kura, viņuprāt, nepratīšot lauku darbus. Tomēr vīramātes un vīratēva bažām nebija pamata — jaunā saimniece ne tikai teorētiski pārzināja lauksaimniecību, bet arī lieliski vadīja saimniecību, kā arī izcili rūpējās par “Skriņu” apkārtnes izdaiļošanu. Viņa ierīkoja “Skriņos” parku ar svešzemju kokiem (pat tagad, pēc 65 gadiem, kopš “Skriņos” vairs nedzīvo to saimnieki, braucot no Vietalvas pa veco aleju, tā pēkšņi pārtop skaistā kokaudzē, tiesa, pielūžņotā un ļoti grūti izstaigājamā). Uz šo brīnumu lūkoties brauca pat no tālienes.
Apprecējusies ar atmodas aizsācēju Vietalvā, Karolīna atbalstīja vīra idejas. Viņa veicināja latviešu lauku sieviešu atmodu, gan darbojoties biedrībā, gan arī latviskajā presē publicējot rakstus par skolu un sieviešu tiesību jautājumiem. Arī viņas ieguldījums tautiskajā atmodā ir novērtēts ar Triju Zvaigžņu ordeni. Andreja un Karolīnas laulībā piedzima trīs dēli — Haralds, Pāvuls Pēteris un Visvaldis.
Haralds
Andreja un Karolīnas vecākais dēls Haralds Zigfrīds piedzima 1890. gada 7. maijā. Viņš, izskolojies zemākās pakāpes skolās, tēva mudināts, studēja inženierzinātnes Rīgas un Pēterburgas politehniskajos institūtos. Pirmā Pasaules kara laikā Haralds Jankavs piedalījās Krievijas militārās aviācijas kara lidmašīnu motoru projektu izstrādāšanā.
20.—30. gados viņš bija inženieris “Latvijas dzelzceļa” struktūrās. 1939. gada septembrī H. Jankavu iecēla par Kurināmo vielu apgādes pilnvarotā palīgu. Viņš arī Latvijas presē daudz rakstīja par sportu un slēpošanu.
*Šis apraksts ar mantinieku atļauju citēts pēc trīsdesmitajos gados sarakstītā, bet līdz šim vēl nepublicētā Nikolaja Avena manuskripta par Vietalvas vēsturi un nacionālo atmodu.
(Turpmāk vēl)
