Lauma Jaunjelgavā
— Mana dzimtā puse ir Subate. Tur pamatskolas laikā mēs, bariņš aktīvu jauniešu, ziemā neatļautā vietā gājām pāri ezeram. No malas jau bija atkusuši vairāk nekā divi metri. Pamatskolas laikā biju ļoti aktīva skolniece, un pēdējā skolas dienā, nevienam nesakot, aizgājām pārgājienā. Atgriezāmies ļoti vēlu, bet pedagoģiskās padomes sēdē mūs pacietīgi gaidīja. Skolotājiem jau bija ienākušas ziņas par tiem, kuri ir pārgājiena organizatori — es un mans klasesbiedrs. Mūs visādos veidos rāja, kaunināja. Tajā pašā laikā to atceros kā labu piedzīvojumu, kas deva impulsu tālākajai dzīvei. Netrūka piedzīvojumu arī Ilūkstē vidusskolas laikā.
Aivars Secē
— Man bija tik daudz blēņu, ka 8. klasē visa dienasgrāmata no pie-
zīmēm bija sarkana. Tagad jau vairs daudz ko neatceros, bet ziemā ar piku izsistu stiklu gan. Stundu bas-
tošana — pats par sevi. Skaidrs, ka pa ausīm dabūju — skolā vai mājās.
Inese no Staburaga
— Pamatskolas laikā biju Biržos internātā — no svētdienas vakara līdz piektdienai. Vakaros mūs turēja aiz atslēgas, un daudz blēņu tad nesastrādāt. Es kārtīgi mācījos, man bija priekšzīmīga uzvedība. Viesītes arodvidusskolas laikā gan kopā ar draudzeni neaizgājām uz stundām. Līdz vakaram ieslēdzāmies kopmītņu istabiņā. Vakarā skolotāja mūs atrada, bijām sapucējušās un teicām, ka nebija, ko ēst, un aizbraucām uz mājām pēc kartupeļiem. Skolotāja teica, ka nākamkamreiz, ja nav, ko ēst, lai nākam pie viņas. ◆
