Viņa nav no tām, kas dīkā solī pastaigājas un bauda pensionāru brīvību. Viņa allaž ir kustībā — te teciņus steidz uz darbu vai kora mēģinājumu, te ar velosipēdu kāds tālāks gabals veicams, te saposusies, ar pašas ceptu torti rokās gaida autobusu, lai apciemotu dēla ģimeni. Un priecīga stāsta, ka nule kļuvusi par vecvecmāmiņu — 11. aprīlī pasaulē ieradās mazmazmeitiņa.
Viņa — tā ir koknesiete Rasma Taukule, kura nesen nosvinēja 73. dzimšanas dienu un kuru draugi un kolēģi sauc pamazināmā formā — Rasmiņ! Rasmuk! Un tas ir precīzs apzīmējums, jo viņa ir kā nerimstošs prieka vulkāns, kuras klātbūtne dara gaišāku ikdienu un pat īgņam liek atplaukt smaidā.
Saikne ar Vietalvu nav zudusi
Pirms 13 gadiem Rasma mūžībā pavadīja dzīvesdraugu, un nu viņa viena saimnieko savulaik vīra un vīratēva celtajā mājā. To viņi uzcēla paši, vien elektriķi nācās pieaicināt. Ak, nē, kļūdījos — Rasma nav viena! Vēl te dzīvo divi kaķi, kuri saimnieci lutina ar savu mīļumu un panāk pretī, kad viņa ierodas mājās. — Mājas te vienmēr būs arī abiem maniem bērniem — dēlam Andrim un meitai Ilzei, — saka Rasma. Nu jau te viņi ierodas kā mīļi gaidīti ciemiņi, jo katram sava dzīve. Dēls atbrauc, kad veicami kādi remontdarbi, bet meita, kura dzīvo tuvāk, — teju katru sestdienu. Viņa mammu lutina ar gardumiem — šokolādes konfektēm “Sarkanā magone”. Mājās visvairāk gaidīti abi mazdēli. Tad vecmamma medus kūku cep Matīsam, bet speķa pīrāgus — Rihardiņam. Te vienmēr ciemojas radi un draugi, un kur tad nu vēl jubilejas reizes!
Kad viesojos pie Rasmas, uz galda vāzē vēl bija ziedi, kuri jau pusmēnesi atgādināja par aizvadīto dzimšanas dienu. Goda vietā meitas dāvinātā roze un, kā viņa pati saka, vislabākā kolektīva pasaulē — pirmsskolas izglītības iestādes “Gundega” — dāvinātā orhideja. Un pilns galds mīļām dāvaniņām.
Rasmas dzimtā puse ir Vietalvā. Te viņa mācījusies pamatskolā, un šeit ir aizritējusi viņas bērnība. Saikne ar šo pusi viņai nav zudusi. Vairākas reizes gadā tiek mērots ceļš uz Vietalvu — te vēl arvien dzīvo viņas māsa, bet Vietalvas kapos atdusas visa dzimta. Vien tēva kaps ir nezināms — viņa dzīvību izdzēsa karš.
Viss un visi labi
Rasma pabeidza Pļaviņu vidusskolu. Pēc tam iestājās Vecbebru tehnikumā, kur apguva pavāra arodu. Pēc tehnikuma beigšanas viņu nosūtīja darbā uz Kokneses ēdnīcu. Koknesiete vēl tagad ar lepnumu atceras, ka brigādei, kurā viņa strādāja, par labu darbu tika piešķirts pat trieciennieka nosaukums. Kas to lai zina, vai tā ir patiesība, ka vīrieša mīlestība iet caur vēderu, taču šeit darbīgajā pavārītē ieskatījās latgaliešu puisis no Balviem Jānis, kurš bija atsūtīts darbā uz toreizējo Kokneses MRS par inženieri. Tā arī viņi šeit palika. Laulība bija svētīta bērniem — pasaulē nāca meita un dēls. Pēc bērnu piedzimšanas Rasma sāka strādāt par pavāri Kokneses bērnudārzā “Gundega”. Te arī aizritējis viss viņas darba mūžs — 43 gadi, pēdējos piecus viņa strādā pusslodzi par dežuranti.
Sarunājoties ar Rasmas kundzi, tā vien šķiet, ka viņa dzīvo citā planētā, jo viņai viss un visi ir labi. Cerībā gūt kādu vērtīgu atziņu tiem, kuriem dzīve šķiet drūmās krāsās, aicināju darbīgo koknesieti uz sarunu.
Nosodīt vieglāk nekā saprast
— Kāda ir jūsu možuma recepte?
— To man dod cilvēki, kas man ir blakus, pirmām kārtām mani bērni, manu bērnu draugi un mans darba kolektīvs, par kuru es varētu stāstīt stundām. Man ir bijušas vairākas priekšnieces, bet esmu priecīga, ka visas mani pieņēmušas tādu, kāda esmu. Un vēl arī labi kaimiņi! Benita un Bērziņu ģimene ir mani labie gariņi, kuri nekad man nav atteikuši palīdzību. Dzīvesprieku un možumu dod mani vaļasprieki — dziedāšana senioru jauktajā korī “Labākie gadi”, darbs dārzā, vasarā un rudenī — ogošana un sēņošana. Un vēl — man mājās visu dienu skan Radio 2 programma. Dziesmām, kurām zinu vārdus, dziedu līdzi.
— Vai ikdienā ar mājas soli viegli tiekat galā? Jāuzrok dārziņš, jāskalda malka un vēl simt un viens darbiņš, kurš zināms tikai privātmāju īpašniekiem.
— Vienai, protams, ir grūti. Taču es palīgos pieaicinu cilvēkus, kuri ilgāku laiku ir bez darba. Ne reizi vien paziņas teikuši: “Ko tu vari ar viņiem ņemties!” Taču viņi jau patiesībā ir labi cilvēki, tikai dzīvē nav paveicies, kāds varbūt arī raksturā vājāks, padevies zaļajam pūķim… Es cenšos viņos saskatīt labo, jo mēs jau neviens nevaram zināt, kā rīkotos, ja nokļūtu viņu situācijā. Nosodīt vienmēr ir vieglāk nekā saprast.
Lutina kā princesi
— Dažkārt sarunās cilvēki cienījamos gados saka: ja man jaunībā būtu tagadējais prāts, es gan darītu citādi. Vai jūs ar tagadējo pieredzi kaut ko dzīvē gribētu mainīt?
— Esmu apmierināta ar dzīvi. Kāpēc man kaut kas būtu jāmaina, ja jūtos labi? Kolēģi mani lutina kā princesi. Un tas mirklis vien ir zelta vērts, kad dežurēju bērnudārzā un mazais ķipariņš, ejot prom, man smaidot tik sirsnīgi māj “atā!”. Prieks visai dienai. Man pat aizkustinājuma asariņa nobirst.
— Man vairs neko nevajag, tikai veselību! — šī ir visbiežāk izteiktā frāze, kad cilvēks ir pāri pusmūžam. Laba veselība ir arī populārākais vēlējums jubilejās. Kā jūs uzturat veselību? Uz aptieku bieži jāiet?
— Pārāk bieži aptieku pakalpojumus neizmantoju. Jāmēģina arī pašam kaut kā sevi uzturēt pie veselības. Esmu ļoti emocionāla, mani viegli saraudināt, brīžiem esmu īsts nervu kamolītis… Visām vainām jau var piemeklēt kādas zālītes dabā. Piemēram, miegam laba ir apiņu tēja, kāju vannošanai — bērzu lapu uzlējums, īsta brīnumzālīte ir kumelīšu tēja. Aptiekā parasti pērku zivju eļļu. No rītiem arī nedaudz izvingrinu locekļus.
Daudz gudrāki
— Lielākajai daļai pensionāru nav adekvātas pensijas viņu nostrādātajam darba mūžam. Kā izdodas sabalansēt visus tēriņus? Vairāk esat tērētāja vai taupītāja?
— Vislabāk mani šajā ziņā noraksturojusi meita — esmu taupīga, bet ne skopa. Tas manī ir no mammas. Viņa mums mācīja nekad neizniekot ēdienu. Atceroties pēckara gadus, šo laiku grūtumu nevar salīdzināt. Mēs dzīvojām ļoti nabadzīgi, jo mans tēvs krita karā. Prātā palicis, kā tējas saldināšanai klāt lējām biešu novārījumu, bet uz skolu gājām lakatiņā iesietām grāmatām.
— Mūsdienu jaunatne ir galīgi izlaidusies — jūs piekrītat šādam apgalvojumam?
— Absolūti nepiekrītu. Dažu indivīdu izlaidību taču nevar attiecināt uz visu mūsdienu jaunatni kopumā. Salīdzinot ar mūsu paaudzi jaunībā, protams, viņi ir citādi, pirmām kārtām jau daudz gudrāki. Viņi ir labestīgi, ar viņiem man vienmēr ir bijis interesanti parunāties. Manuprāt, viņiem arī grūtāk — daudz vairāk izvēļu, kuras reizēm mēdz ievest arī dzīves strupceļā. Vienīgais, kas man reizēm nepatīk — viņu ģērbšanās stils. Kas tā par modi? Plikas nabas un nošļukušas bikses!
— Daža jūsu gados paspējusi nomainīt jau vairākus vīrus, bet jūs dzīvojat viena. Vai, jūsuprāt, vīrieši gadu gaitā ļoti mainījušies?
— Varbūt viens otrs ir izlaidīgāks, bet tādi jau bijuši visos laikos. Labas draugu attiecības var būt, arī kopā nedzīvojot. Man arī tādas bija… Domāju, ka ne vienmēr šķiršanās un skandālos var vainot tikai vīriešus. Lielākoties vienmēr var rast kompromisu. “Tu neko neproti, ej prom!” — protams, pēc šādas ikdienas “zāģēšanas” nekāda labā kopdzīve neiznāks.
Pārbaudītu vērtību piekritēja
— Ticības lietas. Tās jūs saista?
— Ticu Dievam. Esmu luterāne. Svētdienās iekšējā sirdsbalss mani aicina: “Jāiet uz dievnamu!” Tad nu sapucējos un arī eju. Aizdedzu svecīti, pateicos Dieviņam par labo, ko man devis. Mājās palasu Jauno Derību.
— Kādas īpašības nepatīk cilvēkos?
— Nenovīdība, nežēlastība, skaudība. Esmu pārliecināta — viss sliktais, ko kādam darām, agri vai vēlu nāk atpakaļ.
— Ar datoru “draudzējaties”?
— Īpašos draugos neesmu. Esmu drukātas preses cienītāja. Lasu “Staburagu”, “Ievu”, “Ievas Stāstus”, “Privāto Dzīvi”.
— Jūsu darba mūža lielākā daļa pavadīta virtuvē. Vēl tagad, izdzirdot jūsu vārdu, ne viens vien koknesietis sajūsmināts nosaka: “O, kādas tortes viņa cepa!” Kāds ēdiens jums pašai vislabāk garšo?
— Esmu pārbaudītu vērtību piekritēja. Man ļoti garšo rīvētu kartupeļu klimpas ar speķa mērcīti. Ar to garšīgi ir arī pelēkie zirņi un pupiņas. Labprāt mielojos ar ceptiem kartupeļiem un biezpienu. Svētkos cepu speķa pīrādziņus, bet jubilejās — tortes. Kādreiz pamēģinu arī kaut ko jaunu, piemēram, nesen gatavoju avokado, puravu un ābolu salātus, kuriem nedaudz pievienota citrona sula.
Nedusmojieties
un nebarieties!
— Jūs spētu labākas dzīves meklējumos pārcelties uz citu valsti?
— Nē, nekad. Lai kādus zelta kalnus man solītu. Te ir manas saknes. Tā jau tikai liekas — visur labi, kur manis nav. Ja pats nepūlēsies, nekur nekas no gaisa nekritīs.
— Ar kādu Latvijā populāru cilvēku vēlētos kopā pavakariņot?
— Ar Anatoliju Gorbunovu vai eksprezidentu Gunti Ulmani. No pašreizējā prezidenta neko lāgā nevar saprast.
— Ko jūs ieteiktu cilvēkiem, kurus māc skumjas un depresija, kuriem dzīve šķiet viena liela bēdu ieleja?
— Mēģiniet kaut ko pamainīt savā dzīvē, neturiet dusmas sevī, nebarieties! Centieties ieraudzīt ikdienišķās situācijās pozitīvo!
***
Sarunas nobeigumā Rasmas kundzei pajautāju: “Vai bieži lamājat valdību?”, domājot izvilināt arī kaut ko tādu, kas viņai nepatīk. Bet ko viņa? Atbild: “Nē! Kāda saulīte ir, tādā jāsildās! Maize man ir, sāls ir, speķis arī un, o — kārumi no bērniem arī! Kaut tik kara nebūtu!”
Tā laikam ir liela māka — uztvert un pieņemt pasauli tādu, kāda tā ir. Un dzīvot ar sapratni, prieku un piedošanu sirdī. ◆
