“Staburaga” redakcijā vērsās Ilze no Pļaviņu novada (vārdi mainīti — aut.), lai dalītos ar lasītājiem savā skaudrajā pieredzē, ko piedzīvojusi Aizkraukles medicīnas centrā vīra Jāņa slimības laikā. Jānis nu jau ir aizsaulē, taču Ilze joprojām sevi urda ar jautājumiem: “Kā būtu, ja ārsti nebūtu rīkojušies pavirši un nolaidīgi? Kāpēc šādu rīcību pieļāvusi vadība un par notikušo neuzņemas nekādu atbildību? Kāpēc šie ārsti joprojām turpina strādāt un pieņemt pacientus? Vai vainīgie mediķi vispār ir saņēmuši kaut kādu sodu?”
Nozīmē datortomogrāfiju galvai
Ilze joprojām skaidri atceras 2015. gada nogali, kad vīram sāka tirpt labās rokas divi pirksti. Jānis strādāja kokzāģētavā, darbs bija fiziski smags, un kā vairums vīriešu tādiem sīkumiem īpašu uzmanību nepievērsa. “Darbs bija smags, domājām, parasta saaukstēšanās vai rokas sastiepšana, bet, kad nekļuva labāk, neilgi pirms Ziemassvētkiem vērsāmies pie ģimenes ārstes. Apskatot Jāni, ģimenes ārste viņu nosūtīja uz konsultāciju pie neirologa. Pieraksts bija jau 6. janvārī, tas bija ātrākais, kad varējām tikt. Līdz tam vīrs visas dienas jutās slikti, rokās parādījās sāpes, sākās spēcīgāka tirpša-
na, nevarējām saprast, kas notiek. 4. janvāra rītā vīrs jutās ļoti slikti, taču nebija pārliecināms palikt mājās un aizgāja uz darbu. No darba zvanīja, ka jūtas sliktāk un vērsās pie ģimenes ārsta. Viņa konstatēja, ka acs plakstiņš noslīdējis, redzēja vēl vairākas pazīmes, nekavējoties sazvanījās ar Aizkraukles medicīnas centru, konkrēti ar neiroloģi Ināru Gavari, par Jāņa ievietošanu aprūpes nodaļā, nozīmējot datortomogrāfiju galvai. Uz Aizkraukli mūs aizveda radinieks, braucu līdzi, un vīram tūlīt tika veikta datortomogrāfija galvai, viņu ievietoja slimnīcā,” stāsta Ilze.
Jutīsies neērti,
ja ar viņu “auklēsies”
Pēc vīra iekārtošanas nodaļā Ilze devusies mājās, prātā neesot ienācis, ka būtu jāpārliecinās, vai daktere apskatīsies izmeklējuma rezultātus un noteiks atbilstošu ārstēšanu. “Mēs taču paļaujamies uz profesionāļiem, uz viņu kompetenci. Man likās, ka vīrs jutīsies neērti, ja ilgāk palikšu pie viņa, “auklēšos”, visi esam pieauguši cilvēki. Tā domāju tobrīd, bet šodien vēl arvien šaustu sevi ar jautājumu: kā būtu, ja būtu bijusi uzstājīgāka? Ja prasītu, kādi ir izmeklējuma rezultāti?” jautā pļaviņiete.
Nākamajā dienā Ilze atbrauca uz slimnīcu, atveda vīram mājās aizmirstās asinsspiediena zāles. Tagad ir pārliecināta: tuviniekiem jābūt uzstājīgākiem, jājautā, jāprasa, lai ārsti paskaidro un parāda izmeklējumu rezultātus, detalizēti izstāsta par diagnozi un noteikto terapiju. Aizkraukles slimnīcā viņš nogulēja deviņas dienas. 13. janvārī, tā bija trešdiena, Jāni palaida mājās, Pļaviņās aizgāja arī pie ģimenes ārstes. Pašsajūta joprojām nebija laba. Ceturtdien atkal nejutās labi, bet piektdien es aizgāju agri uz darbu, pārnākot mājās, viņš teica, ka notirpusi kāja. Izsaucu neatliekamo medicīnisko palīdzību, un tad, kad Jāni aizveda, diagnoze bija insults. Taču patiesībā insults jau bija 4. janvārī, kad AMC veica kompjūtertomogrāfiju, tas bija noticis pirms dažām stundām,” stāsta Ilze.
Ar rezultātiem neiepazīstas
Tālākie notikumi līdzinās policijas izmeklēšanai, jo skaidrs, ka neviens mediķis savu vainu uzreiz neatzīs. Ilze uzņēmusies lielu daļu vainas, ka ar vīru tā ir noticis, jo uzskata, ja nebūtu šīs sākotnējās mediķu neizdarības, iespējams, nebūtu tik smagu seku. Ilze ir cīnījusies par taisnību, Nacionālais veselības dienests ir atzinis mediķu pieļautās kļūdas un nolaidību, jo Jāņa ģimene no Ārstniecības riska fonda ir saņēmusi kompensāciju, kas apstiprina, ka mediķi Aizkraukles medicīnas centrā ir pieļāvuši smagas kļūdas.
“Ja viņš būtu Aizkraukles slimnīcā novērots, kā nākas, ja uzreiz būtu noteikta pareizā diagnoze un nekavējoties kaut kas darīts, kas zina, varbūt viņš vēl būtu dzīvs? Ja galvas datortomogrāfijas izmeklējumos atklājās insults, un tos veica daktere Aija Pāvila, vai šādā gadījumā par to nebija nekavējoties jāziņo? Pacientu uz šo izmeklējumu jau ar aizdomām par insultu nosūtīja ģimenes ārste, taču slimnīcā viņu ārstēja, pat neapskatot šī izmeklējuma rezultātus. Cilvēks iestājas slimnīcā ar tikko radušos insultu, bet iznāk, ka viņam deviņas dienas ārstē tirpstošu roku!” stāsta atraitne.
Diagnoze — insults
Vēlāk, cīnoties par taisnību, Ilze saskārusies ar dažādām pretrunām un neskaidrībām, piemēram, to, ka normatīvie akti nereglamentē plānveida izmeklējuma rezultātu ziņošanu ārstam, kas izsniedza nosūtījumu. Atbildi saņem pacients vai viņa pilnvarotā persona. “Kāda ir mūsu veselības aprūpes sistēma, ja datortomogrāfijā uzrādās, ka pacientam ir insults, un viņam pašam vēl jāiet pēc rezultātiem? Ārstu kabinetos tāpēc ir datori, lai viņi ātri un ērti varētu apskatīt pacienta izmeklējumu rezultātus. Kā ārstējošais ārsts var aizmirst apskatīties izmeklējuma rezultātus? Neizprotu arī to, ka mediķis, kurš redz, ka cilvēkam tikko ir pārciests insults, nesteidzas par to informēt ārstējošo ārstu, lai viņam varētu operatīvi palīdzēt? Kā mūsdienās kas tāds ir iespējams?” jautā pļaviņiete.
Ilze stāsta, ka tad, kad vīrs devies vizītē pie ģimenes ārstes jau pēc Aizkraukles slimnīcā pavadītā laika, arī viņa bijusi neizpratnē par to, ka nav saņēmusi datortomogrāfijas atbildi, lai gan pati bija nosūtījusi to veikt. Saņemta atbilde vien par roku, nevis galvu.
15. janvārī, kad Jāni neatliekamās medicīniskās palīdzības mediķi aizveda uz Jēkabpils reģionālo slimnīcu, uzreiz konstatēja insultu (otro). “Kad pastāstīju, ka vīrs nupat ārstējies Aizkraukles slimnīcā, Jēkabpils reģionālajā slimnīcā ārsts man lūdza atvest “papīrus”, lai saprastu, kā viņš ārstēts, kādi medikamenti lietoti. Piezvanīju uz Aizkraukles slimnīcu, izstāstīju, kas noticis, kāpēc man vajadzīga informācija par vīra ārstēšanos. Man ļoti laipni atbildēja, ka atradīs un apskatīsies informāciju slimnieka vēsturē.
Par lielu pārsteigumu, tur nekas nebija ierakstīts. Man ieteica vērsties rentgena kabinetā, arī tur man ļoti laipni atbildēja, paskatījās un atrada, ka vīram 4. janvārī datortomogrāfija veikta, dabūja dublikātu diskam un izrakstu, ko aizvedu uz Jēkabpils reģionālā slimnīcu. Jēkabpilī ārsti konstatēja, ka jau 4. janvārī viņam bijis insults, sakot, ka vīru nekavējoties vajadzēja vest uz Rīgu tālākai ārstēšanai,” stāsta Ilze.
Pazūd pacienta slimības vēsture
Pļaviņiete saskārusies vēl ar vairākām neskaidrām situācijām un nelaipnu mediķu attieksmi, meklējot vīra izmeklēšanas rezultātus Aizkraukles slimnīcā jau pēc vīra nāves. “Jautājot pēc tiem reģistratūrā, kur dokumentus un kompjūtertomogrāfijas disku ar izmeklēšanas rezultātiem var saņemt tikai pret parakstu, sākotnēji darbinieces teica, ka te atbilžu nav. Tad mani sūtīja meklēt tās arhīvā, zvanīju, darbiniece, pārmeklējot divas reizes, arī tur dokumentus neatrada. Zvanīju un interesējos pie slimnīcas galvenās ārstes, taču arī tad nav atradusies slimnieka kartīte un ārstēšanas vēsture. Vēl šiem meklējumiem pa vidu reģistratūras darbiniece atbildēja, ka šos dokumentus un disku pret parakstu jau izņēmusi daktere Gavare. Zvanīju viņai, taču pirmajā reizē daktere Gavare atbildēja noliedzoši, ka neko nav ņēmusi un pie viņas dokumentu un diska nav. Kad meklējumus turpināju, kļuvu uzstājīgāka, daktere Gavare atbildēja, ka varot braukt pakaļ, disks ar izmeklējumu rezultātiem ir pie viņas. Vai šīs spēlītes jau nav apliecinājums, ka kaut kas šajā situācijā nav kārtībā?” vaicā Ilze.
Tālāk notikumi attīstījās strauji, Jāņa veselība arvien pasliktinājās, citā ārstniecības iestādē viņš inficējās ar meningītu. Atkal slimnīcas, ārstēšanās, šajā laikā Jānim tika veiktas divas operācijas galvā. To, ko šajos mēnešos pārdzīvoja Jāņa tuvinieki, nevar vārdos aprakstīt, viņi darīja visu iespējamo un arī neiespējamo, lai vīru un tēvu atgrieztu dzīvē.
“2016. gada 17. maijā iestājās vīra bioloģiskā nāve, viens no nāves cēloņiem — meningīts. Domāju, ja Aizkraukles slimnīcā mediķi nebūtu bijuši nolaidīgi un vienaldzīgi, vīrs būtu saņēmis kvalitatīvu ārstēšanu sākumā, iespējams, nebūtu visu šo pārdzīvojumu, nākamo slimību un baiso diagnožu,” teic pļaviņiete.
Vai vainīgie ir sodīti?
“Mēs izpildījām visus priekšnoteikumus, lai cilvēkam palīdzētu — nekavējoties vērsāmies pie ģimenes ārstes, negaidījām nedēļu vai divas, kamēr sāpes un tirpšana rokā pāries. Arī ģimenes ārste vīru operatīvi nosūtīja uz Aizkraukles slimnīcu, nozīmējot vajadzīgos izmeklējumus. Kļūst smagi, apzinoties, ka esi darījis visu sava tuvinieka labā, bet mediķu vienaldzības un nolaidības dēļ viņš nav saņēmis vajadzīgo terapiju, un mēs viņu zaudējām. Apzinos, ka visi kļūdāmies un par savām kļūdām maksājam. Tiešām saprastu, ja mediķi kļūdītos, glābjot dzīvību, ja vīram pēkšņi būtu palicis slikti. Saprastu, ja viņam veselība pasliktinātos pēc atbilstošas medicīniskās palīdzības saņemšanas, taču tas tā nenotika. Mēs visi ticam un paļaujamies uz mediķu profesionalitāti, ieinteresētību un vēlmi savu darbu izdarīt pēc vislabākās sirdsapziņas. Vai tas tiešām ir tik grūti darbu organizēt tā, ka pacienta, kurš ievietots nodaļā, izmeklējumu rezultātus tomēr operatīvi nogādā un dara zināmus ārstējošajam ārstam? Vieglāk jau ir “atrakstīties”, ka normatīvie akti to neparedz, taču kāda tam jēga? Kāpēc pastāv slimnīcas reģionos, kāpēc tām tērē valsts naudu, ja pēc šādiem gadījumiem vienīgais, ar ko tuvinieki var rēķināties — psiholoģiski smaga cīņa ar iestādēm, lai pierādītu savu taisnību. Tas ir ļoti smagi, jo process ilgst gadiem. Un arī pēc tam, kad mediķu kļūdas tiek atzītas, kas notiek? Vainīgos mediķus nevis soda vai atlaiž, bet viņi turpina strādāt. Turpina būt vienaldzīgi un neieinteresēti pacientu dzīvēs, pārdzīvojumos, sāpēs. Viņi turpina pieņemt pacientus, it kā nekas nebūtu noticis. Vai Aizkraukles medicīnas centra vadība vispār zina par šādu gadījumu un vai vainīgajiem mediķiem ir piemērojusi jebkādu kādu sodu? Domāju, nē,” teic Ilze.
***
Uzklausot Ilzi un gatavojot materiālu publicēšanai, autore iepazinās ar Nacionālā veselības dienesta ierobežotas pieejamības informāciju, kas adresēta Jāņa dēlam. Tajā ir pilnīga informācija, kas apstiprina, ka Veselības inspekcija ir konstatējusi kaitējuma esību pacienta aprūpē Aizkraukles slimnīcā no 2016. gada 4. līdz 2016. gada 13. janvārim. Dokumenti apstiprina Ilzes teikto, izslēdzot jebkādu iespēju, ka kāds no rakstā minētajiem AMC mediķiem varētu tikt nepatiesi apvainots. ◆
Komentārs
Dzintra Krišjāne, SIA “Aizkraukles slimnīca” valdes priekšsēdētāja
— Nevēlamie gadījumi, medicīniskās kļūdas notiek dažādu faktoru sakritības rezultātā. Un medicīniskā personāla kļūda ir tikai viena no tiem. Cilvēka dabā ir atrast vainīgo un ticēt, ka sodīšana novērsīs nākamo kļūdu. Cilvēka sodīšana sistēmu neuzlabos. To uzlabos medicīniskās kļūdas konstatēšana, iemeslu apzināšanās un uzlabojumu veikšana.
