Iedomājieties nedēļu bez sava rajona laikraksta! Jūs teiksiet — ir taču citi laikraksti, radio, televīzija un internets, kur stāstīts par visu, kas šajā dzīvē bijis, ir un būs.
Iedomājieties nedēļu bez sava rajona laikraksta! Jūs teiksiet — ir taču citi laikraksti, radio, televīzija un internets, kur stāstīts par visu, kas šajā dzīvē bijis, ir un būs. Neapšaubāmi, bet diezin vai šajos plašsaziņas līdzekļos atradīsiet ziņu par it kā ikdienišķām, bet mums visiem tik nozīmīgām lietām. Piemēram, bērni raksta novēlējumus savai skolai, kādā nelielā pagastā dzīvo cilvēki, kuri veic apbrīnojamas lietas, citur atklāta interesanta izstāde, dažam dārzā izaudzis varens kāposts. Šo uzskaitījumu var turpināt bezgalīgi, jo vienmēr mūsu lasītājiem ir par ko stāstīt, bet mums — uzrakstīt.
Tas viss, ko cilvēki atsaucīgi uztic “Staburaga” redakcijai, kļuvis nozīmīgs ne tikai pašiem, bet par to var priecāties, sajūsmināties vai brīnīties daudzi. Tā ir tāda kā novērtējuma izjūta.
Manuprāt, katrā rajonā laikraksts ir kā firmas zīme, kas raksturo konkrētu vietu un cilvēkus, kuri tur dzīvo. Tieši tas padara šos preses izdevumus īpašus. Tāpēc pievienojos to viedoklim, kuri atzīst — kā gan var iztikt bez “savas avīzītes”, kā daudzkārt lasītāji dēvē “Staburagu”! Laikrakstu kopumā un žurnālistu darbu gan slavē, gan peļ. Tomēr šķiet, ka vienaldzīgie tik un tā ir mazākumā.
