“Lai gan manējie smej — tu paliec vecāka! —, pati to kaut kā nejūtu,” saka aizkraukliete Santa Mieze. Šonedēļ viņa nosvinēja 30. dzimšanas dienu. Viņas dzīvē bijuši notikumi, kurus Santa sauc vārdā un saka: visskaistākie. Un bijuši melni brīži, kas sāpēs vienmēr…
Santa dzimusi Zvidzienā — ciematiņā Ošupes pagastā, tagadējā Madonas novadā. “Lai gan tie bija dziļi lauki, mums tur ļoti patika,” stāsta Santa. “Dzīvojām lauku mājiņā pie paša Lubāna ezera, un savu bērnību atceros kā nebeidzamas pļavas un plašumus. Kaimiņam bija ferma, tēvs tur strādāja, un mēs piepalīdzējām tētim. Arī pašiem bija saimniecība, lopiņi. Taču, lai tiktu uz skolu Ošupē vai Degumniekos, līdz autobusu pieturai bija jāiet divi kilometri, veikals bija vairāku kilometru attālumā, un mēs gājām kājām vai braucām ar velosipēdu, jo mašīnas mūsu ģimenei nebija.”
Kad Santai apritēja 18 gadu, ģimene pārcēlās uz Seci, bet jau vairākus gadus viņa ar savu ģimeni — vīru Oskaru un bērniem — dzīvo Aizkrauklē.
Arnoldu gaida divreiz
Kur Santa satika savu vīru? “Oskars ir no Plakanciema Ķekavā, bet mēs iepazināmies internetā,” atklāj viņa. “Kādu laiku sarakstījāmies, tad satikāmies un tā arī palikām kopā.” Viņa atzīst, ka Oskars ir labs vīrs, un šī bijusi pareizā izvēle. Nu viņu ģimenē aug divi bērni — Aiga mācīsies 2. klasē, Arnoldam ir pieci gadi.
Kad jautāju, kurš ir bijis skaistākais notikums viņš dzīvē, Santa nedomājot saka: “Aiga!” Un paskaidro: “Jo viņa ir mūsu pirmā!” Santa atminas, ka sākumā ļoti gribējusi, lai pirmais bērns ģimenē būtu puika, un arī radi gaidījuši puiku. Vecmāmiņa, Oskara mamma, jau pat izdomājusi vārdu — Arnoldiņš. Mēnesi pirms mazās dzimšanas Santa devusies uz ultrasonogrāfiju, un daktere atklājusi: būs meitene! “Biju šokā,” atceras Santa. “Izeju no kabineta, kur gaida Oskars, un viņš smaidot saka: būs meitiņa, jā? Biju pārsteigta: “Kā tu zini?” Oskars mierīgi atbildēja: “Es jau sen zināju!” Viņam tas nebija šoks. Kad gaidījām otro mazuli, visiem bija pārliecība, ka šoreiz tiešām būs Arnolds. Otrreiz viņi nekļūdījās.”
Ieminos: mēdz teikt — ja gaidi puiku, meitām ir puišu gājieni. Santa piekrīt: “Aigai ir dažas zēniem raksturīgas iezīmes, piemēram, viņai ir stingrs raksturs, un viņai ļoti patīk mašīnas. Kad pērkam rotaļu mašīnas dēlam, tās noteikti jāpērk arī meitai.”
Par nepiepildītajiem sapņiem
Santa un Oskars abi auguši kuplās saimēs — Oskaram ir divas vecākas māsas un dvīņumāsa Ligita, Santa ir vecākā četru bērnu ģimenē. Viņai ir brālis Jānis un māsa Ieva, brāļa Kaspara vairs nav… Rudenī būs gads, kopš Kaspars pēkšņi aizgāja. Bērnībā viņam atklāja sirds kaiti, taču ģimene bija pārliecināta, ka viss būs labi. Viņš mācījās, sāka strādāt lielveikalā. Tajā novembra vakarā viņš apciemoja Santas ģimeni un devās uz skolu, Rīgā viņu sagaidīja māsa Ieva. Līdz viņas dzīvoklim daudzstāvu namā Kaspars netika…
“Kasparam bija tikai 23 gadi,” Santas balss aizlūst un acīs riešas asaras. “Viņš savu dzīvi īsti vēl nebija sācis, viņam vēl bija tikai sapņi. Vienu no tiem vecākais brālis Jānis paspēja piepildīt — viņš Kasparam uzdāvināja ceļojumu uz Romu, un tas brālim bija ļoti liels notikums…”
Santa atzīst, ka viņa allaž labi sapratusies gan ar brāļiem, gan māsu, kaut bērnībā šķitis, ka Ievai labāka kompānija tomēr šķiet brāļi. “Es ļoti gribētu, lai arī man pašai ir liela ģimene,” atklāj Santa.
Maza, bet pieaugusi
Santa jau vairākus gadus strādā lielveikalā Aizkrauklē un atzīst: “Man šis darbs patīk, kaut savulaik sapņi bija citi — gribēju apgūt sekretāres profesiju. Gadu nomācījos Aizkraukles Profesionālajā vidusskolā, bet mācības nepabeidzu.” Par savu darbu Santa saka: reizēm pārsteidz, cik neiecietīgi ir cilvēki, un ir gadījies sastapties ar situācijām, kad pircēji uzskata, ka pārdevēja jau nav cilvēks…
Lai gan Santai veikalā jāstrādā garas darba stundas, bet vīrs strādā Rīgā, ģimene iemācījusies visu saplānot tā, lai dienās, kad Santai jāstrādā līdz vēlam vakaram, Oskars būtu laikus mājās un varētu izņemt dēlu no bērnudārza. Toties meitai Aigai vecāku darba ritms licis kļūt ļoti patstāvīgai — viņa pēc skolas pati aiziet uz nodarbībām mākslas skolā, apmeklē pulciņus un vēl piepalīdz mammai mājas darbos. “Aigu daudz nekontrolēju, lai viņa mācās un mājasdarbus sagatavo pati,” stāsta Santa. “Atceros, kā tētis visu pamatskolas laiku ar mani mācījās, un negribu, lai meitai būtu tāpat. Viņa ir atbildīga, labi mācās un ar visu lieliski tiek galā.”
Aigas sabiedrotās bieži ir grāmatas un kaķenīte Pica, kuru ģimene paņēma no biedrības “Felida”. Aiga, kura piedalās mūsu sarunā, ar aizrautību stāsta par kaķu bērna raksturu, darbiem un nedarbiem.
No soda līdz relaksācijai
Santas meditācija ir rokdarbi — adīšana un tamborēšana. “Mamma iemācīja adīt, kad man bija seši gadi,” atminas jaunā sieviete. “Bērnībā tas man bija sods — par sastrādātajām blēņām sēdēju kaktā un adīju. Tad man ļoti nepatika adīt, tagad esmu ļoti pateicīga, ka mamma man to iemācīja. Adīšana ir laba relaksācija pēc darba — kad esmu nogurusi, adu. Tas nomierina, un tā es atpūšos.”
Santa ada ne tikai cepures, šalles, cimdus un zeķes saviem bērniem, top arī oriģinālas un skaistas dāvanas tuviniekiem un draugiem. Viens no lielākajiem pēdējā laika veikumiem ir adīts mētelītis vīra māsas gadu vecajai meitiņai Emīlijai.
Savukārt brīvajos brīžos Santai ir interesantas tikšanās un sarunas ar draudzenēm, kuras iegūtas Aizkrauklē. Ik vasaru viņu apciemo arī bērnības draudzene Sintija, ar kuru kopā Santa mācījās Ošupē, bet tagad viņa dzīvo Vācijā. “Abas šogad nosvinējām trīsdesmit, un lielāko daļu no sava mūža esam draudzenes,” nosaka Santa.
To laikam grib visi…
Vai, viņasprāt, trīsdesmit jau ir vērā ņemams vecums? “Man gribas teikt tā: trīsdesmit gados viss vēl tikai sākas! Man pašai nešķiet, ka būtu kaut kas mainījies,” saka jubilāre.
Kad jautāju, vai viņai ir kāds sapnis, kuru gribētu īstenot, Santa bilst: “Gribētu savu ģimenes mājiņu. Laukos. Bet to jau laikam visi grib…” ◆
