Laiku starp Miķeļiem un Mārtiņiem sauc par veļu laiku. Mūsu senči uzskatīja, ka šis laiks ir pilns mirušo dvēselēm.
Tumšais laiks
Veļus — mirušo senču garus — sauca arī par iļģiem, leļiem, urgučiem, raudačiem, vecīšiem, vecajiem, paurīšiem, ķauķiem, ēniem, māžekļiem, māniķiem. Veļu laikā nevērpa vilnu, nedzina vadžus, ne pirka, ne pārdeva, neveda lopus projām no mājām un netrokšņoja. Tumšajā laikā pirms ziemas saulgriežiem veļu valstība pienāk vistuvāk zemei un cilvēkam uzglūn vislielākās briesmas. Senie latvieši šos neomulīgos vakarus pavadīja, minot mīklas, sacerot pasakas. Mīklu minēšana simbolizēja gaismas atdzimšanu, tumsas spēku pieveikšanu un saules uzlekšanu.
Veļu laika tradīcijas nav aizmirsusi arī Kokneses kultūras nama folkloras kopa “Urgas”. Katru gadu oktobra nogalē (šogad
28. oktobrī) ”Urgas” ar mielastu veļiem, dziesmām, rotaļām, dančiem, mīklu minēšanu un dažādiem nostāstiem atcerēsies šo laiku, kuram piemīt gan misticisms, gan noslēpumainība.
“Man sāp kājas!”
Mūsu senči jau dainās apliecinājuši savu dziļo ticību dvēseles nemirstībai.
Arī dažādi gadījumi un nostāsti gan no pašu, gan paziņu dzīves liecina, ka ir otrā pasaule — viņsaule, kura dzīvam cilvēkam nav ne saredzama, ne uztverama. Šī cituriene ir atšķirīga, jo tā ir cita esamība.
Koknesietes Birutas Blauas tante allaž bijusi čakla kapu kopēja un vai ik pārdienu apmeklējusi tuvinieku atdusas vietas. Viņa bija atraitne, mājās uz plaukta bija nolikts mirušā vīra portrets un pulkstenis, kurš apstājies mirklī, kad izdzisusi vīra dzīvība. Reiz tante sapnī redzējusi vīru, kurš sūdzējies, ka sāp kājas. Tāds pats sapnis bijis arī otrajā dienā, bet trešajā nelaiķis bijis pavisam nikns un teicis: “Nu, ko tu sēdi un man nepalīdzi! Dari kaut ko! Man taču sāp kājas!”. Sestdien kundze aizgājusi uz kapiem un ieraudzījusi, ka vīra kapam uzkritis milzīgs koks tieši tajā vietā, kur jābūt kājām. Viņa ar palīgiem to novākusi, un kopš tā laika vīrs vairs sapnī nav rādījies.
Savukārt kāds cits stāsts ir senāks. Vienai no radiniecēm vīrs bija izsūtījumā. Lai piepelnītos, viņa no bērza tāss gatavoja apsveikumus. Reiz, plēšot bērza tāsi, viņa ne pa jokam izbijās — uz tās melnā rāmī bija redzams vīra portreta apveids. Pēc pāris dienām viņa saņēma ziņu, ka vīrs izsūtījumā miris.
Ziedu pušķis nelīdz
Aivara kungs no Iršiem stāsta, ka viņš pats vairākkārt redzējis veli jaunajā mājvietā, uz kuru pārcēlies pirms pāris gadiem. Tas bijis vēlā ziemas vakarā — braucot ar mašīnu mājās, viņš uz tilta redzējis stāvam kādu cilvēku kapucē. Piebraucis tuvāk — neviena nav. Pat izkāpis no mašīnas, bet nekur ne pēdu, ne cilvēka. Citreiz atkal pār ceļu vairākkārt pārskrējušas cilvēku ēnas. Ir ticējums, ka nelaikā mirušo dvēseles, kas ātrāk netiek veļu valstībā, iekams īstais dzīvošanas laiks nav beidzies, klīst apkārt virszemē, baidīdamas cilvēkus tik ilgi, cik ilgi tām patiesībā virs zemes būtu bijis jādzīvo. Par veļiem viņš savulaik pastāstīja kādai dziedniecei. Viņa sacīja, ka acīmredzot tas cilvēks neesot apglabāts, tāpēc nekur nerodot miera, un ieteica upē iemest ziedu pušķi. Aivars tā arī izdarījis, bet tas nav līdzējis.
Zīmīgs sapnis
Natālijas kundzes draudzene nesen redzējusi dīvainu sapni — viņas mirušais vīrs gājis pa ceļu ar kādu vīrieti. Viņa gribējusi redzēt, kas tas ir, pienākusi tuvāk un ieraudzījusi, ka tas ir vīra māsasvīrs. Viņš sapnī viņai teicis: tev te nav ko darīt, ej prom! Pēc pāris dienām sapnī redzētais radinieks nomiris. Rados dzirdēts arī šāds gadījums. Pēc kāda amatnieka nāves šķūnī, kur stāvējis skrūvsols, naktī allaž bijis dzirdams troksnis — it kā viens ienāk un aiziet. Sieviete aizgājusi uz baznīcu un iedegusi svecīti. Kopš tās reizes troksnis mitējies.
Rudenīgs sveiciens
Aizkustinošu stāstu pavēstīja Laimas kundze no Rīteriem. Pirms pāris gadiem traģiski gāja bojā viņas dēls, kurš atmiņā palicis kā sirsnīgs, maigs, labestīgs cilvēks. Pērn, kad kapos bija svecīšu vakars, lapas jau bija nobirušas. Pēc ceremonijas, ņemot no kabatas mutautiņu, viņa līdz ar to izņēma arī dzeltenu bērza lapiņu. — Vai, tas ir sveiciens no mana dēliņa! — iesaukusies Laimas kundze, brīnīdamās, kā tā varēja nokļūt kabatā, jo tā bija stingri aizdarīta. Braucot mājās, viņa vēlreiz lapu izņēmusi, noglāstījusi un ietinusi mutautiņā. Mājās viņa attina mutautiņu, bet lapiņas tajā vairs nebija. — Lai gan neesmu maņticīga, tomēr domāju, ka tas bija sveiciens no mana dēliņa. Viņš tovakar atnāca pie manis un arī aizgāja, — saka Laimas kundze.
***
Var ticēt, var neticēt šiem stāstiem. Bieži vien, tikai paši saskaroties ar kaut ko neizskaidrojamu, secinām — ir paralēlā pasaule, kurā dzīvo mūsu mīļie.
Un tas pārliecina, ka tuvinieki, kam bijis no šīssaules jāaiziet, nav pavisam zuduši.
