Braucot pa Pļaviņu — Madonas ceļu, nezinātājs pat nepamanīs, ka izbrauc cauri Krievciemam. Par to liecina vien autobusu pieturu nosaukumi — Kriev-ciems 1 un Krievciems 2. Tomēr šī ir vieta ar ļoti senu vēsturi, gadsimtiem ritot, daudz kas mainījies, tomēr Krievciems saglabājies vēl šodien.
Kriecums vai
Krievciems?
Vēstures avoti vēstī, ka kopš 1354. gada Krievciems piederējis Rīgas virsbīskapam. Tolaik tā bija Rušendorfas pusmuiža — Rīgas bīskapa vasaļa nocietināta pils. 1426. gadā Rīgas virsbīskaps atkarojis Livonijas ordenim visu novadu un sācis piešķirt zemi vasaļiem. 1507. gadā Kristaps Tīzenhauzens pārdeva Krievciemu Gerdam Lindem. 1585. gada 1. martā Polijas karalis Stefans Batorijs Nikolajam fon Korfam uz mūžīgiem laikiem piešķīra Krustpili ar 14 muižām, tajā skaitā Krievciemu.
Tagad par to, ka Krievciemā bijusi muiža, liecina neliels grunts paaugstinājums. Aptaujātie krievciemieši stāsta, ka vecie ļaudis ciemu dēvējuši citā vārdā — par Kriecumu. “Upes otrā krastā bija muiža, ko mana vecāmāte sauca par Kriecuma muižu, bet pašu ciemu — par Kriecumu,” stāsta krievciemiete Ārija Kļaviņa. Vēsturnieki pauž versiju, ka ciema nosaukuma izcelsme, iespējams, saistāma ar senajiem latviešu zintniekiem — krīviem. Tomēr droša apstiprinājuma tam nav.
Skolojas
privātmājā
Ulmaņlaikā te bijis pasts, divi veikali, dzirnavas, vērptuve un zāģētava. Pārceltuvē ar prāmi pārcelti arī pajūgi. Pārceltuve pārtraukusi darboties drīz vien pēc kara.
Vienā upes krastā bijusi Krievciema muiža ar klēti un riju, bet otrā — krogs, dzirnavas un citas muižas ēkas. Pie muižas ar laivām varēja pārcelties otrā krastā. Pirmās Latvijas brīvvalsts laikā te darbojās prāmis, bet pēc Otrā pasaules kara uzbūvēja HES ar gājēju tiltu. Pa šo tiltu skolēni no otra upes krasta devās uz skolu. Krievciemā darbojās Aiviekstes pamatskola. Kara laikā, 1941. gadā, skolu sagrāva, un tā nodega. Pēc tam četrklasīgo skolu izvietoja privātmājā, kur tā darbojās līdz 1966. gadam. “Likvidēja acīmredzot tāpēc, ka bērnu bija par maz,” stāsta Ārija Kļaviņa. “Kad es pabeidzu 4. klasi, bijām 11 skolēnu. Nāca bērni no Aiviek-stes, tuvākās skolas bija Antūžos un Jaunkalsnavā. Krievciema skolā vēl mācījos pie vecajiem skolotājiem. Kad nomira skolotājs Kalējs un Jerume aizgāja projām, viņu vietā atnāca skolotāja Gajauska, viņa bija arī skolas direktore un strādāja līdz pat skolas likvidēšanai.”
Kārstuve un mēbeļu
ražotne
Dzirnavās pēc kara vēl mala. “Vecāki cilvēki stāstīja, ka tur bija gan putraimu, gan lopbarības un maizeis miltu gaņģi, bet bīdelēt brauca uz Vietalvu,” atminas krievciemiete. “Pirms kara dzirnās arī auda, kārsa vilnu. Vilnas kāršanu turpināja arī pēc kara. 1955. gadā dzirnavās izcēlās ugunsgrēks, viens gals izdega, palika tikai galdniecība.” Tā darbojās līdz pagājušā gadsimta astoņdesmitajiem gadiem un nodrošināja darbu teju 25 Krievciema vīriešiem. “Galdniecībā gatavoja mēbeles. Sākumā taisījām gultiņas, skapīšus, soliņus visiem Latvijas bērnudārziem,” stāsta Roberts Kļaviņš, kurš dzirnās par galdnieku strādājis daudzus gadus. “Taisījām arī virtuves mēbeles, bufetes, galdus, taburetes. Astoņdesmitajos gados darbnīcu pārņēma Pļaviņu sovhozs un pēc tam pārcēla uz Gostiņiem.”
Frontes
krustugunīs
Kaujas Krievciemā norisinājās pat trīsreiz, te bija arī tā saucamā Aiviek-stes forsēšanas vieta. Caur Krievciemu karaspēka daļas virzījās uz Vietalvas pusi, uz Odzienu. “Cik krievi pagāja uz priekšu, tik vācieši atsita atpakaļ,” atminas Ārijas kundze. Kara laikā divas trešdaļas ciema māju nodega. Katram tolaik vēl bija savs mežs, kur ņemt lietaskokus jaunu māju būvēšanai. Pēc kara dzirnavu galdniecībā ražoja arī plāksnes — koka blokus, abpus bija dēļi, vidū pildījums. “No tā taisīja pagaidu mājiņas, vienā tādā dzīvo vēl tagad, citās ierīkoja kūtis,” stāsta krievciemiete.
Kara laikā nodedzis arī veikals un pasts. “Veikalu ierīkoja privātmājā, bija tāds neliels skabūzītis, kur pret taloniem izsniedza maizi, pārdeva siļķes,” atceras Nelda Maļinovska, kura Krievciemā dzīvo kopš pagājušā gadsimta vidus. Veikals Krievciemā bijis līdz deviņdesmito gadu sākumam, tagad te pāris reižu mēnesī ierodas autoveikals.
“Zvejnieka dēls”
šķūnī
Pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados Krievciemā bija ļoti aktīva sabiedriskā dzīve. Cilvēki pēc kara, represijām bija kā izslāpuši pēc teātra, dejām, mūzikas. Kultūra mazajā ciemā uzplauka no jauna. Privātmājā rādīja kino, nodibināja klubu, bija pašdarbnieku teātra trupa, dejotāji, dziedātāji. Pirmā filma, ko pēc kara rādīja Krievciemā, bija “Zvejnieka dēls”. “Man vēl tagad asaras saskrien acīs, to atceroties,” un Ārijas kundzes acis tiešām kļūst valgas. “Pie manām dzimtajām mājām bija liels šķūnis, tajā arī rādīja. Kādu divsimt cilvēku bija, sabrauca gan ar zirgiem, gan ar velosipēdiem, gan motocikliem, kā nu kurš varēja.” Ilgu laiku kino rādīja Ārijas kundzes mājās. Vēlāk kādā pamestā mājā, kuras iemītnieki pārcēlās dzīvot uz Sabili, ierīkoja kolhoza kantori, un filmas varēja skatīties otrā mājas galā. Tur bija arī klubiņš, un tas darbojās līdz septiņdesmitajiem gadiem.
“Jo pliks, jo traks”
lietū
“Tolaik visi bijām ļoti sabiedriski un darbīgi,” teic Ārijas kundze. “Pašu spēkiem 1959. gadā uzbūvējām estrādi. Tā bija ļoti iecienīta vasaras ballīšu vieta. Estrādē notika koncerti, teātra izrādes, algot nevienu nealgoja — ko nu kurš varēja, to darīja. Lielākās balles notika pēc kapusvētkiem. Agrāk kapusvētki bija svētdienās, tāpēc no balles rītā devās uz darbu. Vēl tagad kriev-ciemieši atceras 1959. gada vasaras sarīkojumu, kad atbrauca veckalsnavieši. Gāza lietus, spēlēja izrādi “Jo pliks, jo traks”. Grīda esot ieliekusies, kājas mirkušas ūdenī, bet pēc tam bijušas dejas.
“Cilvēki strādāja, bija aktīvi, lustējās, bija apkūlības, apsējības balles. Arī pirmskara laikos te dzīve kūsājusi. Mani vecāki bija ļoti sabiedriski. Tēvs bija liels dziedātājs, māte spēlēja teātri. Tagad te viss nolemts aizmirstībai,” nosaka Ārijas kundze. “Ne reizi vien abi ar vīru esam atzinuši, ka dzīvojam kā kurmji alā.”
Sievas fermās, vīri uz plostiem
Kad dibināja kolhozus, Krievciemā izveidoja vairākas fermas. “Pēc 1949. gada izvešanas uz Sibīriju ļoti daudz lopiņu palika neaprūpēti,” stāsta Ārijas kundze. “Tūlīt mūsu kūtī ierīkoja fermu, veda iekšā bez saimnieka palikušās gotiņas, fermā bija 28 piena devējas, bet mūsu lopus izlika laukā. Es pati vēl strādāju šajā fermā, slaucām ar rokām.” Krievciemieši strādāja arī zirgu, teļu fermā, lauku brigādē, galdniecībā, skolā.
Ziemā lielākā daļa Krievciema vīriešu devās peļņā zāģēt kokus, ko, sākoties piemērotam laikam, sasēja plostos un pludināja pa upi līdz pat Ķegumam. “Arī mans tēvs kopā ar citiem ciema vīriem — Blūmu, Rudzīti, Liepiņu, pazīstamo sportistu Pēteri Zeltiņu — pludināja kokus,” stāsta Ārija. “Pēc kara tālāk par Ķegumu nelaida, bet pirms kara ar plostiem braukuši līdz Rīgai. Kad uzcēla Pļaviņu HES, plostošana beidzās.”
Tagad ciemā ir vīna ražotne, viena ferma ar 20 slaucamām govīm un otra ar tikpat gaļas lopiem.
***
“Iedzīvotāju te ir palicis ļoti maz. Esam palikuši tikai vecie celmi, retā mājā mīt ģimene,” teic Ārija Kļaviņa. Trīs mājas ir tukšas un gandrīz visās pārējās — pa vienam veci ļaudis. Tikai pāris mājās ir jaunāki cilvēki. “Viss ir bijis un izbijis,” nosaka Ārijas kundze.
