Vecāku ligzdas atstāšana vairāk ir emocionāls nekā fizisks process, kurā vienlīdz iesaistīti bērni un viņu tuvākie aprūpētāji.
Vecāku ligzdas atstāšana vairāk ir emocionāls nekā fizisks process, kurā vienlīdz iesaistīti bērni un viņu tuvākie aprūpētāji
Cilvēka dzīves ritums ir kā gaistoša, bet tomēr plastika, kas nemitīgi pārtop no viena stāvokļa citā. Lietas, kas bija svarīgas pirms gadiem desmit, zaudējušas savu nozīmi, mainījušies arī fiziskie apstākļi, bet grūti noķert mirkli, kad tas notiek. Pa kuru laiku izaug bērni? Kurā brīdī viņi aiziet no vecākiem? Kā to pārdzīvot? Prātojam pie sevis, ar draugiem pie kafijas tases vai kā šoreiz — ar Ilzi Ānu, Ievu Lazdiņu un Ilzi Brakmani no Jelgavas rajona Skolu psiholoģiskās palīdzības un izglītības centra.
— Katrā ģimenē pienāk brīdis, kad bērni dodas prom no vecākiem. Kad tam būtu jānotiek?
Ilze Ā.: Kā zināt, kad ābols gatavs? Kad tas kritīs? Šo brīdi neviens nevar paredzēt. Nav arī gatavu atbilžu, kad bērnam jāiet lielajā dzīvē, bet vērojamas tendences, kas ir gan kultūrvēsturiskas, gan tautas un ģimenes tradīciju noteiktas, gan ekonomiskās situācijas diktētas. Būtu ērti un viegli, ja visi no mazām dienām zinātu – kad paliks 18 gadu, durvis aiz manis kā metro aizvērsies. Katram gatavība aiziet ir citāda, bet visus vieno kopīgas iezīmes — spēja patstāvīgi uzņemties atbildību par savu dzīvi. Vecākiem vajadzētu saprast, ka bērni nāk, lai aizietu, jo viņi mums nepieder. Ir tikai laika posms, ko pavadām kopā.
— Tātad vajadzētu dzīvot ar domu, ka bērni aizies?
Ilze Ā.: Jā! Tajā gan ir savi riski, prieka, laimes un brīvības izjūtas, arī bailes, bažas un neziņa. Kā pusaudzim mums katram bijis uzstādījums — kad būšu liels un dzīvošu atsevišķi, tad gan viss notiks! Tomēr kas liek pārāk ilgi palikt ģimenē? Kā vecāki var palīdzēt atdalīties un aiziet? Cik viņi to vēlas, kad ir gatavi bērnu palaist?
— Kāzās man vecāki uzdāvināja no priekšauta nogrieztas lencītes — kā simbolu, ka viņi pilnībā mani atdod jaunajai dzīvei.
Ilze Ā.: Tas ir ļoti labs piemērs. Rituāliem ir nozīme, jo tie atvieglo un skaidrāk parāda situāciju — ne vienmēr visu iespējams izrunāt. Nevar arī īsti pateikt, vai fiziska aiziešana no vecāku dzīvesvietas ir ligzdas atstāšana. Lielais bērns varbūt paliek, bet viņam ir pilnīgi patstāvīgs dzīves redzējums.
Ieva: Ja bērns ir gatavs iet, bet vecāki palaist, atdalīšanās notiek mierīgi, bez sāpēm. Citādi rodas konflikti un nesaprašanās, kas arī ir ļoti labs iegansts, lai aizietu.
Ilze B.: Pasakās bieži vien redzam sižetu, ka tēvs sūta pasaulē dēlus. Pēdējā laikā mūsu jauniešiem nav paplašinātās ģimenes pieredzes. Agrāk bija ļoti skaidras tradīcijas, ko darīt ar vecākiem un vecvecākiem.
— Bija pieņemts, ka zem viena jumta sadzīvo pat trīs paaudzes.
Ieva: Šodien tā nav kā vērtība, jo vairāk iet uz to, ka jābūt individuāliem un patstāvīgiem, pēc iespējas ātrāk jāatdalās.
Ilze Ā.: Šādā situācijā ļoti skaidri jābūt definētiem noteikumiem un hierarhijai, jo mājās var būt tikai viens saimnieks, tāpēc varētu runāt par pilnvaru nodošanu. Situāciju diktē arī sabiedrībā valdošie kanoni. Kad biju padsmitniece, man nevienu brīdi prātā neienāca, ka es, neprecēta meitene, varētu dzīvot kopā ar puisi pie vecākiem. Bija skaidrs, ka tad jāprecas. Šodienas apstākļos tas ir pieņemami dzīvot kopā neprecētiem, bet tāpat kā agrāk ekonomiskie apsvērumi nosaka, vai meklēt atsevišķu dzīvesvietu.
Ilze B.: Aktuāls arī tā saucamais tukšās ligzdas sindroms. Daudzas sievietes teikušas — kad aiziet bērni, paliekam mēs ar vīru, bet nav vairs par ko runāt vienam ar otru. Valda tukšums.
— Kā pamanīt, ka bērns ir gatavs atdalīties?
Ilze Ā.: Kā psihologi smejam, ka viņš tam gatavs septiņu gadu vecumā, kad sākas skolas gaitas. Kā pirmais signāls, piemēram, situācija, kad atvase stundu pirms ģimenes vakariņām pie vecmāmiņas paziņo, ka līdzi nevarēs iet, jo norunāta tikšanās ar draugiem. Tas gan neliecina, ka vecmāmiņas dzimšanas diena viņam neko nenozīmē — vienkārši tiek demonstrēta vajadzība būt līdzvērtīgam ar pieaugušajiem — es pats varu pieņemt lēmumus savā dzīvē. Vai jau varu?
Ieva: Vecākiem jāpiedzīvo un jāizbauda katrs bērna vecumposms, bet nedrīkst aizmirst, ka mēs neesam tikai mammas vai tēvi, jāparūpējas arī par citām savām vajadzībām.
Ilze Ā.: Mazs bērns prasa ļoti daudz enerģijas un uzmanības, arī pusaudzis. Kad viņš aiziet, pazūd fokuss, uz ko koncentrēties. Jāuzmanās, lai rūpes neietu vienā virzienā. Sieviete nav tikai mamma, kā dažkārt viņu nosauc pat vīrs, bet sieva, partnere, kolēģe un galu galā meita.
