Viņa bija norūpējusies un satraukusies, nereti slepus raudāja. Sirdssāpju iemesls — studēt aizbraukusī meita. Kā bērnam no laukiem tur Rīgā klājas, ka tik lielpilsēta skuķēnu nesabojā, trauksme un bažas, uzticētas vīram, nemazinājās. Dzīvesbiedrs pēdējā laikā bija tāds kā atsalis, par sievas raizēm vien raustīja plecus — kas tur ko kreņķēties. Meitene taču pilngadīga, laiks nostāties uz savām kājām. Mātes sirds pamazām nomierinājās, kad vēstulēs un regulārās telefona sarunās meita apliecināja, ka viss kārtībā. Taču vēl ilgi viņu vajāja sajūta, ka atrauts gabals no pašas, ka savu vienīgo atvasi vairs nespēj pasargāt.
Lai nebūtu
zaudējuma sajūtas
“Jēdziens “tukšās ligzdas sindroms” apzīmē laiku, kad pāris ir izaudzinājis bērnus. Viņi aiziet savā dzīvē, līdz ar to vecāki piedzīvo zaudējuma krīzi,” skaidro ģimenes psihoterapeite, psihologa asistente Andželika Kāle.
Piedzīvojums šis periods ir vienmēr, bet krīzes sāpīgums atkarīgs no pāra un personības spējas piepildīt savas jūtas, savu vienatni un būt kopā. Ja dzīvesbiedri pamatā savas attiecības veidojuši tikai kā vecāki un šajā laikā ir piemirsuši par vīrišķību un sievišķību, tad vairāk pūļu būs jāiegulda, lai rastu piepildījumu, bērniem aizejot. Ja ir partneris, darbs, draugi, mājdzīvnieki, vaļasprieki, tad tukšumu pārdzīvot ir vieglāk. Šajā periodā ir būtiski, cik labi vecāki paši jūtas, kādas ir attiecības ar “aizlidojušajiem” bērniem un cik kvalitatīvi spējam veidot jaunas attiecības. Vecāki, kas pārdzīvo pieaugušo bērnu patstāvības tieksmi, partnerattiecības un vēlmi dzīvot atsevišķi, visticamāk ir aizmirsuši savu jaunību. Psihoterapeite atgādina: “Mēs nevaram izvairīties no zaudējuma, bet varam saprast, kā šo zaudējumu pārdzīvot, un atrast piepildījumu vīrieša un sievietes, vīra un sievas lomā. Ir neiespējami noteikt tuvības ciešumu, jo katras ģimenes sistēma ir unikāla, pārmaiņas ienāk visu dzīvē, tādēļ būtiski atrast jaunas tradīcijas kopābūšanai, saziņai. Un svarīgi atklāti runāt par jūtām un vēlmēm, cienot sevi un citus.”
Būt blakus, atbalstīt, bet netraucēt
Katrā dzīves posmā cilvēkam jāveic noteikti uzdevumi, jāsaskata jauni mērķi un iespējas. Iepazīšanās laikā pāris viens otru pārbauda kopīgā ceļojumā, divvientulībā, bet briedumā bieži vien pārbaudījums izrādās tieši palikšana divatā — aci pret aci.
Vecāku galvenais mērķis ir attīstīt bērnā īpašības, kas noderēs dzīvē — patstāvību, neatlaidību un drosmi. “Tagadne ir pagātnes sekas un nākotnes iemesls. Neviens nevienam nepieder, arī bērni vecākiem ne. Viņi pieder pasaulei un tikai uz laiku ir mums doti — lai mēs papriecātos. Tāpēc ir pareizi viņus ar mīlestību gan pieņemt, gan atlaist,” pārliecināta liepājniece Aina.
Prātīgi vecāki apzinās, ka meita vai dēls agrāk vai vēlāk būs pieauguši, tieksies pēc patstāvības, tāpēc jau laikus rūpējas, lai saskarsmes modelis pakāpeniski mainītos. Ja jaunās lomas — kā pieaugušais ar pieaugušo — pieņem abas puses, attiecības ir labas, tuvas, cieņpilnas. Arī tad, kad “vecie” un “jaunie” vairs nedzīvo zem viena jumta. Ja vecākus virza patiesa vēlēšanās palīdzēt bērnam un izprast savu ietekmi uz viņa attīstību, vispirms starp pašiem ir jābūt harmoniskām attiecībām.
Laiku, kad viens vai vairāki bērni pamet vecāku mājas un atkrīt liela daļa ikdienas rūpju, psihologi sauc par būtisku krīzes posmu attiecībās. Šo situāciju vieglāk pārvar tie pāri, kuriem galvenā ģimenes misija nav bijusi bērnu audzināšana un izskološana, bet tie, kuriem kopdzīves laikā bija izdevies saglabāt intimitāti.
Būt blakus, palīdzēt, bet netraucēt nozīmē — respektēt savu bērnu privāto dzīvi, nejaukties precēto bērnu ģimenes konfliktos un nedot padomu, ja to nelūdz. Svarīgi ir ļaut bērniem pieļaut savas kļūdas: no tām viņiem pašiem ir jāmācās.
Ģimenēs, kurās pieņemts visu izrunāt un kopīgi meklēt risinājumus, visdrīzāk arī šo — tukšās ligzdas sajūtu — izdosies pārvarēt veiksmīgi. ◆
