“Divi pieauguši putni skaisti sadziedas, novij ligzdu, izperē mazuļus. Dara maksimālo, lai viņi varētu izlidot, līdz putnēni dodas prom,” dabā notiekošo, ko ne velti pielīdzina ģimenes attīstības ciklam, tēlo psiholoģe Ilze Āna. Būtu jau labi, ja cilvēku pasaulē jaunās paaudzes atlaišana noritētu tikpat dabīgi kā putnu savienībā, tomēr Homo sapienam reti sanāk ļaut lietām notikt “vienkārši”, jo bango gaidas, emocijas, griba un izvēle. Arī “putnēniem” aizlidojot — ļauties tā saucamajam “tukšās lig-zdas” sindromam, kad prāts nespēj pieņemt pārmaiņas, vai uztvert notiekošo kā iespēju sevis pilnveidošanai un citu bagātināšanai?
Pieaugušie
kā pusaudži
“Ģimenei kā katrai sociālai parādībai ir savas stadijas jeb attīstības fāzes. Sākumā ir divi brīvi cilvēki, tad viņi izveido ģimeni, kad arī apvienojas viņu dzimtas. Piedzimst bērni, kas ir trešā attīstības fāze. Turpmākās stadijas — ģimene ar pusaudžiem, tad jauniešiem, līdz pienāk laiks, kad viņi dodas prom, atstājot vecākus ģimenes vēlīnajā stadijā. Katrai attīstības fāzei ir savas funkcijas un uzdevumi,” skaidro Ilze, vairāk pievēršoties brīdim, kad bērni sāk savu dzīvi. “Psihologi atsevišķi izdala un pat mēdz pajokot par 42 — 56 gadu vecuma grupu, jo šajā laikā, kas iegadās ar “putnēnu” aizlidošanu, vecākus var pielīdzināt pusaudžiem. Notiek ne tikai fizioloģiskas pārmaiņas, bet arī identitātes krīze, kad pieaugušais vairs nezina, kas viņš īsti ir, ko te dara un kāda tam jēga. Līdz šim ģimenē bijusi noteikta augšupeja, nu pēkšņi ir sajūta, ka krītu,” salīdzina I. Āna.
Nebeidzas, bet
pārveidojas
Bērniem aizejot, pārmaiņas piedzīvo ne tikai vecāki, bet visi “ligzdā” mītošie. “Jebkura ģimene, lai kādā fāzē tā nebūtu, ir izveidojusies sistēma. Ja kāds no tās iet ārā, pārējiem būtu jāpārstrukturējas. Tajā brīdī iestājas krīze, kad var “ieperināties” “tukšās ligzdas” sindroms. Ja ģimenē nerisinās garīgas lietas, tās locekļi neizprot, kas ar viņiem notiek, nesaprot savas vajadzības, nespēj par to runāt, negrib mainīties, līdz iestrēgst, nerodot vietu jaunajam, priekam un piepildījumam. Ģimenē svarīgas visu veidu attiecības un katra paša personīgā izaugsme, no kuras būs atkarīgs, cik tālu pati savienība var augt,” norāda I.Āna, atgādinot, ka lielo bērnu aiziešanai vecāku apziņā gan nevajadzētu būt nekam ārkārtējam, jo viņi paši savulaik to piedzīvojuši.
“Ģimenes mērķis nav paturēt bērnus. Sākumā varētu būt daļējs šoks, šķiet, ka aiziešana notiek negaidīti, bet tam vajadzētu gatavoties jau kopš mazuļa piedzimšanas — palīdzēt viņam pieaugt, kļūt patstāvīgam. Rūpes par atvasi gan nemitējas līdz ar “ligzdas” pamešanu, bet pārtop citā kvalitātē, jo par saviem bērniem domāsim tik ilgi, cik elposim!” teic Ilze, piebilstot, ka attiecības ar patstāvīgajām atvasēm nebeidzas, bet pārveidojas. Kādam gan māja un sirds paliek tukša, bet citi vecāki piedzīvo “bieži atnākošo, pusdienojošo un aizejošo bērnu” attiecību modeli, kas neļauj ieslīgt pamestības un vientulības dūksnājā.
Sāk “piestādīt
rēķinus”
Laikā, kad lielie bērni dodas patstāvīgā dzīvē, notiek arī attiecību, atbildības, karjeras un vaļasprieks pārskatīšana. Kādam, piemēram, tā var nākt kā atklāsme, ka sestdienas rītā, steidzot savās darīšanās, viņš ir brīvs un var rīkoties nesteidzīgi, neskatoties pulkstenī, cikos bērniem jāgatavo pusdienas vai kā jāorganizē viņu brīvdiena, jo mācības nenotiek.
“Ja šo iespēju pievērsties kādām nodarbēm vai vaļaspriekiem nav, iespējams, kāds no vecākiem arī krīt izmisumā un sāk “ķerties klāt” bērnam, neļaujoties domai, ka viņš varētu aiziet, jo ir taču vajadzīgs mammai vai tēvam,” atzīst psiholoģe.
Pārbaudi piedzīvo arī pāra savienība. “Te var būt divi varianti. Vai nu ar jaunu sparu uzplaukst mīlestība, kad otru ieraugu, ka viņš ir tikpat brīnišķīgs cilvēks kā iepazīstoties, vai arī dzīvesbiedram tiek “piestādīti visi rēķini” (pat par to, ka viņš naktīs krāc), un sākas šķiršanās, jo kopā dzīvots tikai bērnu dēļ,” stāsta I. Āna.
Vērts atgriezties
“Ligzda jau nekad tukša nepaliek. Tajā vienmēr vērts atgriezties, jo atrodama kāda laba gara manta, mīļas lietas, bērnības stāsti, foto-grāfijas. Tā ir pagātne, kas ģimenei ir ļoti svarīga, jo bez tās nav iedomājama stipra nākotne,” pārliecināta Ilze, mudinādama uz “ligzdu” kā bagātību paraudzīties arī palicējus. “Bērniem nodibinot savu ģimeni, dzimtas koks tikai paplašinās. Ēģiptieši to tādu arī zīmēja — zaros sēž putni, kas simbolizē šīs daudzās paaudzes. Tā ir katras ģimenes izvēle, vai tā ļaujas “tukšās ligzdas” sindromam vai priecājas, ka ar bērniem viss ir kārtībā, bet man arī pašam ir daudz interesanta ko darīt, kvalitātes, ko pilnveidot, apmierināt savas garīgās vajadzības un iegūt spēju būt mierā. To neviens nevar atņemt!”
