Brīvmākslinieks — tā sevi dēvē Jānis Jansons. Dzimis skrīverietis, bet nu jau daudzus gadus ieaudzis Rīgas mūros. Viņš nerunā aplinkus, brīvi pauž savu pārliecību, dzīvojot bez maskas, un bauda dzīvi. Visi šajā intervijā citētie izteicieni atstāti pēc Jāņa lūguma. “Ja izdzēsīsi, zvanīšu uz redakciju un sūdzēšos,” sarunas beigās viņš piekodina.
— Dzīvoklī, kur vien skaties, senatnīgas lietas, atslēgas, gludekļi, trauki. Sienas kā gleznu galerijā. Vai priekšmetiem ir arī praktiska nozīme, vai tie tikai skaistumam?
— Savācas jau tie s… visādi. Atslēgas man kā kramplauzim, jebkurai slēdzenei var piemeklēt. Nekolekcionēju, tās pašas mani atrod. Tomēr sava veida bagātība. Visas šīs lietas noder rekvizītiem, veidojot korporatīvos pasākumus, izrādes. Būtu žēl, ja ievajadzētos, bet jau izmestas. Tāpēc nolieku, lai stāv, gan jau noderēs.
“Apmeklējiet nūdistu pludmales!”
— Esat arī scenogrāfs?
— Kopā ar Voldemāru Šoriņu un izklaides producentu apvienību 7 jau vairākus gadus veidoju scenogrāfiju vasaras izrādēm. Pērn, piemēram, “Grēku kalna dēkaiņiem”. Arī šovasar plānota jauna, ir jau idejas. Pagaidām tik zinu, ka tās darbība risināsies parkā. Mēģinājumi sāksies jūnijā. Mans darbs ir izstrādāt izrādes skatuves maketu. Ar idejas realizēšanu nodarbojas citi.
— Jūsu gleznošanas rokraksts ir atšķirīgs. Piemēram, darbos ar kailajiem ķermeņiem jūras malā.
— Ja kādreiz gadās būt nūdistu pludmalē, tur var redzēt interesantas lietas. Vieni pārmet, ka nūdistu pludmales ir perversas, bet būtībā tā nav. Cepuri nost, kā viņiem dažādās formās un krāsās izdodas paust emocijas. Šīs emocijas centos atainot darbos.
Melnā tualete
Ieejam mākslinieka istabā, kurā apgleznotas sienas, plauktos dažnedažādas senatnīgas lietas, pie sienas piekārta bise. Sajūta kā muzejā un teātrī vienlaikus.
— Šo istabu atvēlēja man. Te varu izpausties pēc sirds patikas. Plinte ir no tēva laikiem. Vēl brālis Aldis ar to gāja medībās. Uz šautenes laidnes — zelta plāksnīte. Nākamajām paaudzēm, lai zina, kas tas par verķi.
Dzīvoklī ir divas tualetes, un es sievai teicu — vienu gribu izkrāsot melnu. Viņai mana doma neiepatikās. Kādā dienā, kad Mārīte bija laukos, to izdarīju. Atbrauca, šņaukājās, bet, kad ciemiņi nāca un teica, ka viss ir kārtībā, pieņēma manu ideju. (Tualetē visas sienas ir melnas, pie tām izvietoti dažādi krāsaini elementi, un vienīgā gaisma šajā telpā ir no neona spuldzēm — aut.) Līdzās ir arī vannasistaba, bet tā ir snobiska, pareiza. Baltām flīzēm izlikta apakšā un sānos.
Preslijs mūzikā,
Dalī — mākslā
— Darbnīca vajadzīga, lai norobežotos no ikdienas dzīves? Dzīvoklī to nevar?
— Kad gleznoju, man viss iet pa gaisu, krāsa — pie sienām, un sieva man to dzīvoklī neļauj darīt. Pati gan mālē mājās. Man patīk riktīgi uzgriezt roķi, diezgan skaļi. Ir arī tā cūcīgo ideju rašanās. Kad uz paletes paliek krāsa, negribas, lai tā vienkārši sakalst. Ņemu audeklu vai kartonu, sabliežu uz tā krāsas un nolieku. Ja pēc kāda laika krāsa vēl paliek pāri, kādu kārtu uzbliežu pa virsu. Pagrozu radīto uz vienu, otru pusi, un tad jau rodas ideja, kas tas varētu būt.
— Visi darbi radušies sava prieka pēc vai gadās arī pasūtījuma gleznas?
— Pārsvarā savam priekam, bet tas notiek labi ja reizi gadā. Pirms “treknajiem” gadiem bija brīdis, kad spēju tik vicināt pindzeli.
— Esat ietekmējies no Salvadora Dalī?
— Viņš ir tas pats, kas Elviss Preslijs mūzikā. Arī bija traks, narkotikas lietoja. Es arī šad tad zālīti uzpīpēju. Pamēģināju, bet tā īsti nepaņēma, nekādas atšķirības no parastas cigaretes.
— Ko mākslinieks var darīt, lai uzlabotu demogrāfisko situāciju Latvijā?
— Radīt ārlaulības bērnus un pēc iespējas vairāk.
Atriebība ir salda
— Algotu darbu šobrīd nestrādājat?
— Esmu pensijā, piecus gadus agrāk to dabūju, tāpēc, ka dzimis Sibīrijā, represētais. Esam trīs brāļi — Jānis, Aldis un Pēteris. Visi dzimuši tur. Kad ģimeni izsūtīja, mammai bija arī četrus mēnešus veca meitiņa. Viņa pa ceļam nomira un kaut kur ceļa malā apglabāta. Tāpēc man pret daudziem cittautiešiem ir liela nepatika.
— Jūsu bērnība un agrā jaunība pagāja Skrīveros?
— No 1. līdz pat 11. klasei dzīvoju un mācījos Skrīveros. Pēc tam — Mākslas akadēmija. Skrīveri — tas bija interesants laiks. Mēslus jau arī taisījām. Draudzējos ar Pommeru Pēteri. Viņa tēvs noslīcināja visu mūsu ieroču arsenālu. Bija mums Pirmā pasaules kara laika krievu šautene ar nozāģētu stobru. Atradām arī patronas. Kad šāvām, lode lidoja ārā un meta kūleņus. Aizgājām pie vecā pumpjdīķa un šaudījāmies. Lode izlido, atsitas pret ūdeni un taisa baigo plunkšķi. Neredzējām, ka vecais Pommers bija ielīdis krūmos makšķerēt. Nevienam no mūsu vecākiem nenosūdzēja, bet uzgāja Pētera kasti ar šaujamajiem. Ielika to laivā, iebrauca Daugavas vidū un nolaida kasti pa burbuli. Daudz zaudējām no sava bruņojuma. Gadījās arī, ka mūs pieķēra, bet tas bija citā reizē.
Pie Institūta ir dārziņi. Kad sievas vakarā aizgāja uz kino, mēs, četri puikas, nolīdām dārzā zem jāņogu krūma zoli spēlēt. Nu, varbūt katrs pa kādai ogai apēdām, bet varbūt arī ne. Nāca sieva uz mūsu pusi, inteliģenti aizrādīja, bet pēc pāris dienām saņēmām pavēsti no tiesas. Notiesāja, un par to skādi katram desmit rubļu bija viņai jāsamaksā. Vienam no mūsu kompānijas tēvs strādāja Institūta ķīmijas nodaļā… Un tad viņai apkalta visi koki, krūmi. Apzinājāmies, ka nekādu skādi nebijām nodarījuši. Būtu lauzuši vai cirtuši. Gan jau arī tagad jaunieši tur nesēž, rokas klēpī salikuši, neada zeķes.
Pa nedēļu ķīmiju
neiemācīsies
— Sapratāt, ka jūsu lauciņš ir māksla?
— Tas man jau no dzimšanas bijis dvēselē. Pirmkārt, paldies tēvam, kurš jau agrā jaunībā pateica, ka tā vēsture, kuru skolā bāž galvā, ir “fufelis”. Tāpēc daudz no tā, ko mācīja, neklausījos, brīnos, kā vispār videni beidzu. Ķīmijā gada beigās eksāmenā atzīme bija divnieks. Klases audzinātāja skolas direktoru centās apvārdot, mani slavēja. Aizgāju mājās un večiem pateicu: sveiki, skolu neesmu beidzis. Pēc nedēļas gan atzīmi varēju labot. Grāmatu pašķirstīju, bet neko jaunu neiemācījos. Aizgāju uz skolu, nosē-
dināja mani skolotāju istabā, at-
ņēma somu, nolika krievu valodas skolotāju vaktēt, lai nešpikoju. Vienas biļetes vietā bija jāatbild divas. Kopā seši jautājumi, laiks, lai sagatavotos — divas stundas. Par laimi, uzradās fizkultūras skolotājs, ar kuru kādreiz kopā vīniņus dzērām. Viņš pateica, ka krievu valodas skolotājai kaut kur jāiet, un pats palika viņas vietā. Pirmais jautājums — kur tava grāmata? Es viņam saku jautājumus, viņš lasa atbildes. Pēc divām stundām kraukļu bars apkārt — ko tad viņš te uzrakstījis?! Lasa un lasa. Pēdējais teikums, kurš palicis atmiņā: “Nu, redzi, Janson, ja mācās, var taču iemācīties!”. Es gan pie sevis noteicu: “Cik tu esi stulba. Nedēļas laikā gada vielu nevar iemācīties.”
Bet Skrīveri līdz pat šai dienai ir kā baznīca, vieta, kurā patīkami atgriezties, kur viss tik pazīstams. Nekur citur tik labi nejūtos. Lai gan manas paaudzes cilvēku nu jau vairs nav vai arī nelien laukā no mājām. Kādreiz Jāņos aizgāju uz pilskalnu, un tur vai katrs otrais bija pazīstams. Pirms trim gadiem — labi ja divus satiku.
Arī grāvi rakt jāmāk
— Un akadēmijas laiks?
— Tas bija izcils. Tāds, kā vajag. Šņabi lietoju ne jau tāpēc, ka garšo, es to dzēru ar pretīgumu, bet dēļ “čupošanās”. Nedēļu neizgāju no kopmītnēm. Pamosties, kompānija mainījusies, iešauj pāris glāžu un atkal slīpi. Tā gan nebija ikdiena, darīja to tomēr ar prātu. Pie mums nāca arī vēlāk viens no spicākajiem māksliniekiem Jānis Pauļuks.
— Pašam nekad nav bijusi vēlēšanās kāpt uz skatuves, spēlēt kādu lomu?
— Apzinos, ka to darīt ir jāmācās. Ar gribēšanu nepietiek. Varu arī grāvi rakt, bet tāpat to darīšu nepareizi, ja iepriekš nebūšu pamācījies pie kāda grāvrača.
— Jūsu pirmā darbavieta?
— Rīgas operete. Tajā par scenogrāfu nostrādāju septiņus gadus. Tagad tur ir kaut kāds dzeršanas klubs. Ar šo darbavietu bija tā. Viņi man pieprasīja, lai darbā esmu katru dienu. Es viņiem pretī — ja man dod telpu, darbnīcu, es piekrītu. Viņiem mans piedāvājums nepatika. Uzrakstīju atlūgumu. Pat dzīvokli man piedāvāja, teica, ka esot pirmais rindā. Bet vēlāk dzīvokli tāpat dabūju, jo no teātra aizgāju, bet biju Teātra biedrības biedrs. Tā es kļuvu brīvmākslinieks. Divus gadus darīju kaut ko, izbaudīju šādu dzīvi. Nebija konkrētu ienākumu, bija reizes, kad visas pudeles nodotas, mājās nekā nav, nu ir galīgā d… . Pārnāku mājās, un pēkšņi kāds zvans — ātri vajag bildi. Tā kādas reizes trīs bija. Līdz liktenis mani saveda kopā ar Mirdzu Zīveri. Viņa bija režisore, es — mākslinieks, un abi kopā mēs rīkojām korporatīvos pasākumus. Piemēram, firma pasākuma rīkošanai noīrē kādu ēku, teiksim, Māmuļu. Ir kāds temats, kam pasākums veltīts, un tad šo tematu bāž visur iekšā — sākot no parādes durvju noformējuma līdz baļļukam.
Drosmīgs pašportrets
— Tāds viltnieks joprojām esat?
— Jā, nopietnība man nepatīk, un viss, kas ir pareizs, man šķiet īpaši nepareizs. Akadēmijas laikā patika Pauļuka attieksme pret pastāvošo iekārtu. Viņš runāja skaidru valodu, visu “nolika” — komunismu, visu. No viņa pat viens otrs pasniedzējs, kā Indulis Zariņš, muka. Par to Pauļuku meta ārā no Mākslinieku savienības un lietoja citādas represijas.
Pirms trim gadiem Melngalvju namā bija mākslinieku pašportretu izstāde. Tajā piedalījos ar darbu, kurā sevi uzmālēju vācu formastērpā ar Latvijas karodziņu uz piedurknes.
Latviskums sākas ar karoga mastu
— Kāpēc tā vajag kacināt tautu?
— Kāpēc kacināt?! Tā ir vēsture. Latviešu džeki cīnījās “Kurzemes katlā” — vidēji viens latvietis pret 11 krieviem, bet palika neuzvarēti, tikai Vācija lika kapitulēt. Nirnbergas prāvā šos latviešus attaisnoja. Vai tevi nekacina 9. maijs? Mēs baigi raustāmies kacināt. Es, kad galīgi “piegriežas”, uz mašīnas aizmugurējā stikla līmēju uzlīmi angļu valodā “Occupants, go home!” (“Okupanti, ejiet mājās!” — aut.), un tas iedarbojas. Braucu pa Brīvības ielu, un pie Dailes teātra viens lepnā džipā nostājas man blakus, redzu — acīs asinis, kaut ko grib man teikt. Rādu, ka viss kārtībā.
— Vai tas izsūtījuma dēļ?
— Ne tikai. Protams, netaisnīgi, ka vecākiem pret pašu gribu 15 gadu bija jādzīvo svešumā. Tur pagāja visa viņu jaunība. Lai tagad aizsūta kādu jauno Krievijas krievu par nepareiziem uzskatiem kaut vai uz Rēzekni. Kāpēc mūsdienās laukos vecim mājās platekrāna televizors un satelītšķīvis pie stūra, bet sētā nav karoga masta? Kaut kas nav kārtībā. Ar to jau sākas latviskums, kura daļai no mums pietrūkst. Bet zinu arī jauniešus, kuri kopā ar ģimeni Ziemassvētkus svin Ložmetējkalnā.
