Šis stāsts domāts tiem, kuriem patīk mīļas, pūkainas un siltas sajūtas, jo tieši tādas savam saimniekam var sniegt pundurtrusis, ja vien izvēlēsieties viņu par savu mājdzīvnieku.
Šis stāsts domāts tiem, kuriem patīk mīļas, pūkainas un siltas sajūtas, jo tieši tādas savam saimniekam var sniegt pundurtrusis, ja vien izvēlēsieties viņu par savu mājdzīvnieku.
Miniatūrais variants
Trusis par istabas dzīvnieku kļuvis samērā nesen. Truša dzimtene ir Eiropas dienvidaustrumos, bet sākumā šie dzīvnieki mitinājās Spānijā, no turienes Romas karavīri viņus ieveda Itālijā. Visas trušu šķirnes cēlušās no savvaļas truša. Atšķirībā no vientuļniekiem zaķiem savvaļas truši alās dzīvo kolonijās. Pundurtruši radušies mutācijas rezultātā parasto trušu metienos Vācijā. Dzīvnieki sver ne vairāk par pusotru kilogramu, kamēr parastā truša svars svārstās no pieciem līdz pat astoņiem kilogramiem. Pundurtrušiem ir apaļāki purniņi un krietni īsākas ausis. Gandrīz katrai parasto trušu šķirnei ir arī miniatūrais variants — sastopami pundurtruši ar nokarenām ausīm, garu vilnu, ir arī īsspalvaini. Japānas pundurtrusis izceļas ar interesantu kažoka krāsojumu, pavisam pundurtruši mēdz būt vairāk nekā 60 nokrāsās.
Patīk paslēpes
Lai arī kāda būtu trusēna šķirne, izvēloties viņu par mājdzīvnieku, iepriekš jāpadomā par mīluļa mājvietas ierīkošanu, viņa maltīti un veselību. Visērtāk pundurtrusi turēt būrī, kurā dzīvniekam pietiktu vietas arī kustībām. Vajadzīgs vismaz 40 x 30 x 30 centimetru liels būris. Zooveikalos nopērkami gan metāla režģu būri, gan plastikāta būri, kas nosegti no visām pusēm, tikai augšdaļa ir restota. Šie būri pundurtrušiem ir piemērotāki, jo pakaišus nevar izmētāt, un dzīvnieks tādējādi ir pasargāts no caurvēja. Tā kā truši ir alu dzīvnieki, arī mākslīgi veidotā miteklī dzīvojošam trusim vajadzīga sava slēptuve. Vislabāk tam der būrī ievietota mājiņa, kurā trusis var noslēpties un justies pasargāts no apkārtējiem.
Nesmādē telefona vadus
Pakaišiem vislabāk izmantot sienu, salmus vai skaidas. Smalkas zāģuskaidas nav piemērotas, jo tās viegli iekļūst mīluļa acīs vai degunā un var radīt iekaisumu. Ja saimnieks izlēmis mīluli turēt “brīvsolī”, jābūt gataviem ievērojamiem nedarbiem — garausis plēsīs tapetes, apgrauzīs mēbeles, nesmādēs arī elektrības un telefona vadus. Truši ir tīrīgi dzīvnieki, viņi iemācās lietot arī kaķiem paredzēto tualeti. Īsspalvainos mīluļus nepieciešams vien regulāri izsukāt. Ķemmējot pundurtrusi, kura spalva jau savēlusies, jāatceras, ka viņiem ir ļoti plāna un maiga āda, ko var viegli savainot. Trušus mazgāt nevajag.
Ēd, ēd un ēd
Pundurtruša dzīvē svarīga loma ir ēšanai. Viņi ēd nepārtraukti, un lieli pārtraukumi ēšanā viņiem ir kaitīgi. Truša būrī vienmēr vajadzētu būt sienam vai svaigai zālei un ūdenim. Trušiem ļoti garšo ceļmallapas, pienenes un saldais āboliņš. Garauša ēdienkartē noteikti jāiekļauj arī cietā barība — graudu maisījumi. Tos var nopirkt zooveikalos, bet var dod arī grūbas, auzas, kviešu un miežu graudus. Truši labprāt grauž ābeļu, bumbieru vai vītolu zariņus. Garausis grauž arī dažādus dārzeņus, kādreiz viņam var ļaut pamieloties ar augļiem vai ogām. Pundurtrusim nedrīkst dot slapju zāli — tas var izraisīt smagu saslimšanu.
Nav zaķpastalas
Dzimumgatavību pundurtruši sasniedz jau pusgada vecumā. Viņi spēj vairoties visu gadu, tāpēc savvaļas trušu dažos reģionos savairojies tik daudz, ka viņu skaits sasniedzis katastrofālus apmērus. Grūsnības ilgums trusenei ir no 28 līdz 36 dienām. Pundurtruša mūžs ir samērā īss — no pieciem līdz septiņiem gadiem. Lai arī pundurtrusis nav tradicionāls mājdzīvnieks — suns vai kaķis, viņš savu saimnieku ātri iepazīst un gluži kā kucēns skrien uz durvju pusi sagaidīt. Dzīvnieciņi ļoti pieķeras savam saimniekam. Lielākā daļa garaušu ir ļoti uzmanīgi un piesardzīgi, tāpēc radies mīts, ka viņi ir bailīgi. Dzīvnieki ir arī ļoti ziņkārīgi, un bieži ziņkāre ir stiprāka par piesardzību. Tiklīdz rodas piemērots brīdis, trusis dodas “ekspedīcijā” pa saimnieka mājokli, liekot uz zoba visu, kas gadās ceļā.
Trusis iekaro sirdi
Neretietes Agneses Zaķītes sirdi kopš pagājušā pavasara iekarojis pundurtrusis Raimis. Tā bija dāvana viņas 18. dzimšanas dienā. “Lai arī sasniedzu pilngadību, joprojām jutos kā mazs meitēns ar bērnībā neizsapņotu sapni — es ļoti vēlējos lielu, pūkainu, mīkstu rotaļlietu — zaķi. Izstāstīju par to draugiem, un viņi apsolīja to piepildīt un uzdāvināja man zaķi (trusi)! Pūkainu, mīkstu, bet pavisam mazu un dzīvu! Tā pie manis nokļuva pundurtrusis Raimis. Emocijas tajā brīdī bija milzīgas, jutos divtik laimīga un nobira pat laimes asara,” atceras Agnese.
Dzīva rotaļlieta
Jau gadu šī mazā “rotaļlieta” dzīvo kopā ar Agnesi un viņas mazo brāli Artūru. Pundurtrusis pie vārda bija ticis jau iepriekš — tā viņu nokrustīja draugi pirms dāvināšanas Agnesei. “Daudzi joprojām nepieņem, ka mājdzīvnieks var būt arī trusis. Cilvēki pieraduši, ka mājdzīvnieks ir suns vai kaķis. Esmu pārliecinājusies, ka nav nozīmes — vai tas ir suns, kaķis, žurka vai trusis, ja dzīvnieciņš ir, par viņu jārūpējas,” domā Agnese. Raimja apmatojuma kopšana nesagādā raizes — pietiek spalvu regulāri izsukāt. Arī tīrīt būri, barot nav apgrūtinoši. “Dzīvnieks jākopj, jābaro, viņš pieprasa arī daudz uzmanības, kas viņam jāveltī katru dienu,” domā pundurtruša saimniece.
Vēlmes ierobežo
Raimja patvēruma vieta ir neliels būris, kurā vienmēr ir svaigs ūdens, siens un tradicionālie zaķu kārumi — burkāns un kāposts. Agnese atklāj, ka Raimim pamatbarībai izmanto zooveikalos nopērkamo speciālo barību, jo granulētie ar dažādām piedevām papildinātie maisījumi satur garauša veselībai nepieciešamās uzturvielas. Sienu Raimim sagatavoja jau vasarā, un krājumu pietika visai ziemai. Tomēr Raimim garšo ne tikai saimnieces sagādātā barība, viņš nesmādē arī telefona lādētāja un datora klaviatūras vadus, arī tapetes jau nogaršotas. “Iepriekš biju lasījusi, ka trušu dēļ mājās var notikt arī nelaimes gadījumi. Domāju, ko gan tik mazs, mīļš dzīvnieciņš var nodarīt? Atbildi uz jautājumu radu brīdī, kad attapos pie sagrauztiem vadiem un nograuztām tapešu strēmelēm. Raimja vēlmes no tā brīža ir ierobežotas — tagad viņš pa māju skraida tikai kāda ģimenes locekļa uzraudzībā. Tas vajadzīgs gan paša, gan mūsu drošībai,” pārliecināta Agnese.
