“Ja pats cilvēkus meklē, arī viņi tevi allaž atrod,” atzīst Zenta Ruģele no Valles. Šķiet, tāpēc enerģiskā kundze nekad nav viena. Ne toreiz, kad pulciņš bērnu un mazbērnu ik dienu bija apkārt, ne tagad, kad viņi izauguši lieli.
“Ja pats cilvēkus meklē, arī viņi tevi allaž atrod,” atzīst Zenta Ruģele no Valles. Šķiet, tāpēc enerģiskā kundze nekad nav viena. Ne toreiz, kad pulciņš bērnu un mazbērnu ik dienu bija apkārt, ne tagad, kad viņi izauguši lieli.
Iecavas upes krastā atrodam mājas “Kūlas”, kuru saimniecei svinama 75 gadu jubileja. Uzklausījusi brauciena iemeslu, viņa smej: “Tie gan ir joki!”. Taču uzreiz arī nopriecājas: “Ja dzīvo viens pats, reizēm ir tā, ka ļoti gribas parunāt.”
Jubilāre dzimusi zīmīgā datumā, jo 17. janvāris ir Teņa, cūku aizgādņa, diena. “Turklāt tādā apaļā gadskaitlī, viegli saskaitīt,” saka viņa. “Man gan pašai šķiet, ka gadi vienā punktā apstājušies, tā ap piecdesmit, un man nepatīk, ka par tiem atgādina. Nevar teikt, ka vecumu pilnīgi nejūtu, taču cenšos par to nedomāt.”
Atgriešanās garantija
Zentas kundze dzimusi un augusi Bauskā. “Skolā gāju pie visām valdībām, sākot ar Ulmaņlaiku un beidzot ar padomju varu,” atceras viņa. Tā dzīvi gana sarežģījusi, jo Zentas tēvs ir Ukrainas vācietis, bet vīrs, ar kuru jauniete apprecas drīz pēc vidusskolas beigšanas, bijis leģionā. “Tolaik mūs visus uzskatīja teju par tautas nodevējiem,” stāsta viņa. “Nesaprotu, kam traucējām, taču pratināšanu un saķeršanos ar “kungiem” mums bija gana.”
Klusākas vietas meklējumos jaunā ģimene pārceļas uz Valli, taču arī tur padomju vara viņus atrod, kad ģimene sāk saņemt vēstules no Vācijas. Vīra vecāki un brālis devušies bēgļu gaitās uz šo zemi, vēlāk viņi pārceļas uz Kanādu.
Zentas kundze savu vīramāti pirmo reizi ierauga tikai 1980. gadā, kad viņai ir jau ap astoņdesmit. “Vīramāte nopirka man biļeti, taču pusgads pagāja, līdz mani uz Kanādu palaida,” atceras jubilāre. “Bļaustīšanās jau bija liela, taču beigās ciema padomes priekšsēdētājs uzrakstīja galvojumu, ka atgriezīšos mājās.” Kanādā būts divas reizes, arī vīramāte vairākkārt bijusi Latvijā. Viņa nodzīvoja līdz 92 gadu vecumam.
Ar spilvenu pa pasauli
“Kad tagad domāju par to laiku, šķiet, ka tas ar mani nemaz nav noticis,” spriež sieviete. Arī laiks, kad strādājusi par pārdevēju un skolas ēdnīcā par pavāri, liekas tik tāls. “Ļoti ilgi dziedāju Valles sieviešu vokālajā ansamblī, arī kopā ar abām vedeklām. Vīrs dziedāja vīru ansamblī,”stāsta enerģiskā kundze.
“Laikam jau ir labi, ja ģimenē abi tādi nemierīgi,” iesmejas Zentas kundze. “Kad bija vairāk spēka, patika pa pasauli apkārt dauzīties. Vīrs bija ceļu būvdarbu vadītājs, un viņam bija iespēja daudz kur tikt. Nauda toreiz nebija problēma, spilvenus padusē, un puikas visur līdzi! Gan Latvija, gan Krievija apceļota. Atceros, radi vēl protestēja — kur jūs mūžīgi skrienat, mazus bērnus līdzi vilkdami! Dēlam Imantam tas laikam iedzimts, arī viņš tagad ar savējiem pa pasauli ceļo.
Visi ar satiksmes autobusu uz Lones ezeru makšķerēt braucām. Abi puikas nesa makšķeres un katlus, ezera krastā uztaisījām niedru būdu. Ar odiem kāvāmies, bet nē — vajadzēja braukt! Citreiz ķērās labi, pilnu katlu zivju piemakšķerējām, ko mājās pārvest, bet bija reizes, kad ar laivu pāri ezeram vajadzēja braukt uz Sauku pēc zivju konserviem, jo zivju nebija.”
Liktenis nesaudzē arī laimīgos
Tik daudz stāstāmā, par ko tagad gribas pasmaidīt. Tad Zentas kundze klusi piebilst: “Ļoti laba ģimenes dzīve mums bija, par tādu tikai grāmatās raksta… Smagi bija, kad vīrs nomira.” Viņam toruden, 1974. gadā, bija tikai piecdesmit, pusgadu paspēja nodzīvot “Kūlās”. Savās mājās, ko izlēma nopirkt, kad ilgi no viena dzīvokļa otrā bija mētājušies.
Liktenis nesaudzē arī laimīgos. Otrs trieciens Zentas kundzes dzīvē, kad traģiski aiziet bojā dēls. Viņam ir tikai 33, paliek sieva un bērni. “Nevaru saprast, kā spēju atjēgties,” saka viņa. “Taču visas nelaimes pāriet, un dzīve turpinās.”
Sešos gados pieci mazbērni
“Manā dzīvē bijis arī tāds laiks, par kuru vajadzētu grāmatu uzrakstīt,” saka jubilāre. “Tepat pāri upei ir ferma, kurā vēlāk, arī aizejot pensijā, ilgus gadus gotiņas slaucu. Ferma bija Kurmenes kolhozā, un Iecavā pat ziemā nācies izpeldēties, upi pa slidenajām laipām šķērsojot.”
Nav nieka darbs pabarot un izslaukt 35 brūnaļas, un lieli un mazi palīgi dodas talkā. “Sešos gados tiku pie pieciem mazbērniem,” smej Zentas kundze. “Mūsmājās tolaik allaž žuva autiņi, un kādam vienmēr pa ķezai gadījās.”
Mazie aug un pie darba nav dzenami. Arī otrajam vīram ir divi bērni, kuri vasaras pavada “Kūlās”. Kāda jauna slaucēja, ienācēja Valles pusē, brīnījusies: “Kas tie par cilvēkiem! Paši vairs nav tik jauni, bet tik daudz bērnu — viens rāpo, otrs iet, un visi slauc govis!”.
“Vajadzēja redzēt, kādi visi mājās nāca,” smej vecmāmiņa. “Vedekla tik spēja visus baļļā mazgāt.” Dēla Imanta ģimene tolaik dzīvo “Kūlās”. Kad jaunie pārvācas uz savām mājām, mazbērni vēl ilgi atceras ceļu uz Sietiņiem — tā sauc šo Valles pusi Iecavas krastā. “Jaka rungas galā, un kāds mazs ceļinieks braši soļo šurp — tādu skatu atceras daudzi kaimiņi,” atminas vecmāmiņa. “Arī vēlāk, kad mazbērni sāka iet skolā, klases audzinātāja jau zināja, ka pārgājienā jāiet uz Sietiņiem. Cep tik pīrāgus un gaidi viesus.”
Slimība — grāmatas
Nu Zentas kundzei ir arī divas mazmazmeitas, un viesu “Kūlās” aizvien netrūkst. “Nekad neesmu viena,” priecājas jubilāre.
Ja nav ciemiņu, ir grāmatas. “Ar tām ir ķeza. Jau no bērnības ar to lasīšanu esmu pilnīgi slima,” atklāj Zentas kundze.
