Aijai (vārds mainīts – aut.) ir mazliet pāri trīsdesmit, divi bērni. “Esmu aizvērusi vienu savas dzīves nodaļu un atvērusi nākamo, kas noteikti būs labāka par iepriekšējo,” saka jaunā sieviete. Aiju pazīstu daudzus gadus, viņa piekrita atklāt savu dzīvesstāstu, tikai — anonīmi.
Ienīda vienkārši tāpat
“Man nekad nav klājies viegli, jau kopš bērnības piemeklējušas dažādas ķibeles,” stāsta Aija. “Ģimenē bijām trīs māsas, tēvs mūs pameta, kad man bija septiņi gadi. Aizgāja pie citas sievietes. Tiklīdz tas notika, māte, kura iepriekš tēvu, galveno ģimenes apgādnieku, bija pielūgusi gluži vai Dieva vietā, pēkšņi sāka viņu saukt par lupatu un brunču mednieku. Mums nācās pierast pie tā, ka tēvs, kurš mums vienmēr bija tuvs un mīļš, pēkšņi kļuva ienaidnieks. Man tā bija liela trauma, jo vienmēr biju “tēta meitiņa”. Mātes naids un mana tēva mīlestība ģimenē radīja nesaskaņas. Māte raudāja, pārmeta un nosodīja manu vēlmi pavadīt laiku kopā ar tēvu. Arī skolā man neveicās, mācījos ciešami, taču klasesbiedri mani neieredzēja. Iemesla tam nebija — ne es “zubrījos”, ne biju ļoti neglīta vai skolotāju ieredzēta. Mani ienīda vienkārši tāpat, katrā klasē taču ir kāds atstumtais.
No pilsētas uz laukiem
Ar laiku doties uz skolu bija aizvien nepatīkamāk. Pamatskolas pēdējā gadā situācija klasē kļuva saspringtāka un beidzās ar to, ka klasesbiedrenes mani nežēlīgi piekāva, salauza apakšžokli. Visskumjākais bija tas, ka nevis viņas kāds sodīja, bet mani ienīda vēl vairāk. Laikam jau skolotāji, direktore vēlējās noslēpt šo gadījumu, lai nesabojātu skolas labo slavu, un palūdza māti iekārtot mani citā skolā. Pārcēlos dzīvot pie tēva, pilsētas skolu nomainīju pret mazāku lauku skoliņu. Vienu mācību gadu gan zaudēju — 9. klasē mācījos vēl vienu gadu. Un mazajā skoliņā sākās manas pārvērtības. Sekmes uzlabojās, kļuvu aktīva, sabiedriska, un man uzradās pirmās draudzenes! Mēs kopīgi rīkojām pasākumus skolā, gājām uz ballītēm, diskotēkām, mani ielūdza uz dzimšanas dienas svinībām, es beidzot varēju izbaudīt, ko nozīmē būt līdzvērtīgai, cienītai un vienkārši pieņemtai.
Iekārojams līgavainis
Vidusskolas gadi bija skaisti. Lai gan tēvs mainīja vairākas sievietes, man ar viņu bija ļoti labas attiecības. Arī māte kļuva saprotošāka, bet, kad viņa satika savu nākamo dzīvesbiedru, starp mums izveidojās īsti sirsnīga saskaņa. Vidusskolas pēdējā gadā piedzīvoju savu lielo mīlestību. Arvis, izskatīgs uzņēmējs no Rīgas, desmit gadu vecāks par mani, mūsu pusē iegādājās lielu privātmāju un, tiklīdz vietējās sievas uzzināja, ka viņš nav precējies, kļuva par iekārojamāko līgavaini apkārtnē. Arī man Arvis “iekrita” sirdī. Pirmo reizi viņu satiku kādā projektu nedēļā, kur viņš bija uzaicināts stāstīt skolēniem par sava biznesa izveidi. Arvis patika daudzām, taču par milzu pārsteigumu visiem viņš izvēlējās mani. Nebiju neglīta, tomēr ar puišiem man neveicās. Tas bija skaistākais laiks manā dzīvē: randiņi, dejas ballēs, pastaigas līdz rīta gaismai. Likās — liktenis steidz labot pieļautos pāridarījumus un kā dziedējošu plāksteri dāvā man labas sekmes, draugus un vēl puisi, kuru līdzās sev gribēja ikviena meitene ciemā.
“Eksāmens” slimnīcā
Pēc vidusskolas iestājos augstskolā, studēju klātienē gandrīz gadu, taču vienmēr ilgojos pēc mājām. Neilgi pēc izlaiduma ar Arvi sākām dzīvot kopā, un katra nedēļa skolā man bija piepildīta ar ilgām pēc viņa. Taču dzīve nekad nav pasaka. Nelaime nenāk brēkdama — kādā pavasara rītā, laikā, kad gatavojos eksāmeniem, man piezvanīja Arvja māte. Tiklīdz kopmītņu dežurante mani aicināja pie telefona, sajutu ko nelāgu — tāpat vien viņa nekad nezvanītu, turklāt tādā laikā. Mana priekšnojauta apstiprinājās — Arvis bija iekļuvis autoavārijā un ar smagām traumām nogādāts slimnīcā. Pēkšņi viss, kas saistīts ar skolu, eksāmeniem, kļuva nesvarīgs, sametu mantas somā un nekavējoties devos pie Arvja. Laikā, kad mani kursabiedri kārtoja eksāmenus matemātikā, svešvalodā, es liku citu “eksāmenu”. Dienām un naktīm biju slimnīcā līdzās Arvim. Viņš izķepurojās, un tajā pašā vasarā mēs nolēmām apprecēties.
Neliedzas un
netaisnojas
Pāris dienu pirms kāzām mani gaidīja trieciens, kas ilgi lika dzīvot kā murgā. Arvis devās uz vecpuišu ballīti, bet es paliku mājās viena. Sievišķīgās ziņkāres mudināta, mazliet parosījos nākamā vīra darba kabinetā, pārskatīju rakstāmgalda saturu un starp dokumentiem atradu fotogrāfijas, kam pirmajā mirklī nespēju noticēt. Arvis tajās bija redzams intīmās pozās kopā ar vīrieti, kuru pāris reižu biju satikusi un ar kuru Arvis mani iepazīstināja kā ar savu biznesa partneri. Piedzēros un histēriski raudāju visu nakti. Kad Arvis pārradās, nespēju pateikt ne vārda — parādīju bildes. Viņš neliedzās un netaisnojās. Tikai atklāja, ka vīrieši viņam tiešām interesē vairāk nekā sievietes, tā tas bijis vienmēr, taču viņš nav gatavs samierināties ar sabiedrības nosodījumu, turklāt vēlas bērnus. Viņš teica, ka arī mani mīl, taču nespēs atteikties no saviem sakariem.
Kāzas bija pāris dienu pēc tam, kad uzzināju, ka Arvim paralēli ir citas attiecības. Diemžēl biju pārāk gļēva, lai pamestu viņu. Viss bija sagādāts, kleita nopirkta, viesi ielūgti, kāzas noorganizētas. Apprecējāmies. Cerēju, ka, laikam ritot, Arvim pietiks ar mani. Es ļoti centos būt ideāla sieva, saimniece, mīļākā. Kādu laiku man šķita, ka Arvim esmu vienīgā, taču pēdējos mēnešus, gaidot mūsu pirmo mazuli, sapratu, ka tā nav. Pēc bērna piedzimšanas, kad man neatlika laika pat sev, kur nu vēl vīram, sapratu, ka viņam atkal ir attiecības. Biju nogurusi, neizgulējusies, īgna un krietni pieņēmusies svarā, tāpēc domāju — ko gan es viņam varu pārmest? Arvis nemainīja meitiņai “pamperus”, neauklēja, teica, ka baidoties tādu sīku cilvēciņu ņemt rokās. Kad mazā paaugās, tad gan abi spēlējās un daudz laika pavadīja kopā, taču mūsu, laulāto, attiecības beidzās. Liels bija mans pārsteigums uzzinot, ka šoreiz mans sāncensis nav vīrietis, bet gan sieviete…
Dots pret dotu
Sameklēju Arvja mīļāko, pastāstīju, ka viņam ir ģimene, mazs bērns, bet tai sievietei bija vienalga. Tad ar ironisku smīnu pavēstīju, ka gan jau viņai uzradīsies konkurents, ar kuru viņa nespēs sacensties. Ilgi nebija jāgaida, pēc nepilna gada Arvis sāka attiecības ar kādu vīrieti un paralēli arī ar mani. Tagad, kad pagājis tik daudz gadu, man ir sevis žēl. Žēl, ka pati ļāvu bradāt pa savu dzīvi, bet toreiz tā rīkojos vairāku iemeslu dēļ. Arī tāpēc, ka, neraugoties ne uz ko, tomēr mīlēju viņu.
Kad Arvis kārtējo reizi satikās ar kādu vīrieti, es nolēmu sirdī sakrājušos rūgtumu izliet, atriebjoties Arvim ar to pašu — neuzticību. Reiz kopā ar savu mīļāko devos uz kādu koncertu Rīgā un nakšņoju vīra vecāku dzīvoklī. Ar kādu ļaunu prieku, guļot Arvja vecāku laulības gultā, es domāju, kā stāstīšu vīram par notikušo! Tomēr mans jaunais draugs izrādījās pilnīgs kretīns — viņš aizrādīja man par katru liekā svara kilogramu, ataugušām nekrāsotām matu saknēm, viņam nepatika, ka man nav augstākās izglītības, tāpēc piespieda mani atsākt studijas. Tas arī laikam ir vienīgais labais darbs, ko viņš paveica.
Iemīlēt sevi
Pēc augstskolas absolvēšanas salīgām mieru ar Arvi, un drīz mums pieteicās vēl viens mazulis. Tomēr atkal viss atkārtojās: kamēr gaidīju bērniņu, Arvim laiku pa laikam uzradās kāds draugs. Pēc mazā piedzimšanas sāku domāt, ko daru ar savu dzīvi? Kāpēc tā ne tuvu nav tāda, par kādu sapņoju? Vai man tik ļoti svarīga drošība, ko radīja vīra nauda, īpašumi? Un ko no manis varēs mācīties bērni? Viņi taču redzēs, kādas ir mūsu attiecības. Un pats galvenais — kāpēc es joprojām sevi tik ļoti nemīlu? Sapratu, ka izvēle jāizdara pēc iespējas ātrāk. Vai nu es samierinos, ka mani krāpj un neciena, vai arī saņemšu visus spēkus un sākšu dzīvi no jauna. Briesmīgi ir tas, ka mani un arī vīra vecāki nosoda mani, uzskata, ka esmu vainīga laulības izjukšanā. Tomēr esmu iesniegusi šķiršanos, saprotu arī, ka man pašai ar sevi ļoti daudz jāstrādā. Bet galvenais, ko vēlos — iemīlēt sevi. Un tad es noteikti satikšu kādu, kurš iemīlēs mani.’’
