Kādas skolas direktore man reiz teica: “Es daudz ko varu izdarīt, taču reizēm nākas apstāties un padomāt — varbūt to nemaz nedrīkstu, jo kādam nodarīšu pāri.” Pazīstama izjūta, kurai reizēm esmu pakļāvusies arī es.
Kādas skolas direktore man reiz teica: “Es daudz ko varu izdarīt, taču reizēm nākas apstāties un padomāt — varbūt to nemaz nedrīkstu, jo kādam nodarīšu pāri.” Pazīstama izjūta, kurai reizēm esmu pakļāvusies arī es.
Sods par izmisumu
Vēlreiz lasu kādas intervijas melnrakstu, kurā pāris atkāpju izsvītrotas, bet maliņā glītā rokrakstā pierakstīts: “Lūdzu to nepublicēt!”. Toreiz lasītāji neizlasīja kādas jaukas un cienījamas skolotājas atzīšanos: “Vidusskolas 10. klasē ķīmijā saņēmu vienu divnieku pēc otra. Pašai kauns, bet pamazām skolotāja attieksmes dēļ manī izveidojās alerģija pret šo mācību priekšmetu. Tagad saprotu, ka tas bija izmisums, bet palīdzīgu roku man neviens nepasniedza. Man ķīmijā noteica vasaras darbus, vienu reizi pat aizgāju pie skolotāja. Tur par mani pasmējās, tāpēc vairāk negāju.
Septembrī pati izdomāju, ka vēlreiz mācīšos 10. klasē. Izvēlējos vienu no paralēlajām klasēm, apsēdos solā. Pati sevi atstāju otru gadu vienā klasē! Neviens skolotājs ar mani lāga nerunāja vienas ķīmijas dēļ, pārējos priekšmetos man bija labas atzīmes. Un neviens neaizdomājās, kā es patiesībā jūtos…”.
Liktenis uz ceļa
“Tagad jūtos vieglāk,” teica sieviete, bet vienīgais, ko es redzēju: asaras uz viņas vaigiem pārvēršas mazos ledus kristāliņos.
Viņu sastapu nejauši, kad uz lauku ceļa Mazzalves pusē uzdevu ielu intervijas jautājumu. Dažās minūtēs uzzināju gan to, ka šodien būtiskākais jautājums viņas dzīvē ir tas, vai vakariņās pietiks maizes kuplajam bērnu pulciņam, gan to, ka ilgu laiku neizdodas atlicināt naudu operācijai, bet citiem lūgt nespēj. Viņa stāstīja arī, cik labi bērni mācās un kādus skaistus un lielus sapņus lolo. Un ka vienai grūti tos nosargāt, kaut tik ļoti gribas…
“Avīzē gan neko nerakstiet,” pēc brīža vēl piebilda sieviete, un es aizmirsu pat viņas vārdu pajautāt. Viņa aizgāja pa balti piesnigušo ceļu, velosipēdu pie rokas stumjot, un jau tobrīd es sapratu, ka viņu atcerēšos vēl ilgi.
Īpašās acis
Biju norunājusi interviju ar kādu priekšzīmīgu skolnieci, kura it visā ir perfekta — labi mācās, aktīvi iesaistās sabiedriskajā dzīvē, gūst panākumus mācību olimpiādēs. Nu pārāk priekšzīmīga, lai būtu interesanta — toreiz nodomāju.
Cik viens cilvēkbērns gan var būt brīnišķīgs savā vienkāršībā un gaišumā — pēc intervijas nespēju nolaisties uz zemes. Par šo jauno un skaisto meiteni vēl ilgi stāstīju savējiem. Izrādījās, ka viņu pazīst arī kāda mana paziņa, kura piekrita: “Labākais, ka viņa tāda ir vienmēr.”
Kopš šīs tikšanās bija pagājis kāds brīdis. Pie kases lodziņa kādā iestādē ievēroju plaukstu bez pirkstiem. Paskatījos augšup, un man pretī smaidīja tās pašas acis, kuras mani reiz tik ļoti sajūsmināja. Vai man to vajadzēja zināt jau toreiz? Varbūt, jo tad pat starp rindiņām spētu paust vēl vairāk emociju.
* * *
Visu izstāstīt nav iespējams un arī nevajag. Taču kādā sirds stūrītī arvien paliek prieks, apbrīna un arī klusa smeldze. Par tiem, kurus apbrīnojam, kuri ar savu gaišumu priecē arī citus. Un arī par tiem, kuriem nespējam palīdzēt.
