Skrīveru pagasta “Kalnārēs” Daina un Ilgvars Krūmiņi pirms vairāk nekā desmit gadiem tukšā vietā sāka veidot saimniecību.
Skrīveru pagasta “Kalnārēs” Daina un Ilgvars Krūmiņi pirms vairāk nekā desmit gadiem tukšā vietā sāka veidot saimniecību.
Divi pilsētnieki, kuri ieguvuši lauksaimniecisko izglītību, pamazām iekopa zemi, būvēja ēkas, izmēģināja vairākas darbības nozares, līdz izvēlējās kartupeļu un ābolu audzēšanu.
No zinātnes līdz praksei
Daina ir rīdziniece, Ilgvars — jelgavnieks. Abi beiguši Bulduru dārzkopības tehnikumu un lauksaimniecības akadēmiju, kuru šodien sauc par universitāti. Pirms vairāk nekā desmit gadiem viņi kļuva par skrīveriešiem. Daina Skrīveru zinātnes centrā strādāja par agronomi, Ilgvars bija zinātnieks. Diemžēl štatu samazināšanas dēļ no darba Zinātnes centrā bija jāaiziet. Tā Krūmiņi kļuva par zemniekiem un pamazām veidoja savu saimniecību.
Izrādot saimniecību, Daina Krūmiņa ar lielu mīlestību stāsta par katru kociņu, par katru dārza stūrīti, ar lepnumu rāda iekārtotās saimniecības ēkas un sagādāto tehniku. Visas ēkas “Kalnārēs” ir pašu būvētas, daudz strādāts, lai varētu iegādāties labāko tehniku dārza un zemes kopšanai, iekārtas augļu un kartupeļu glabātavai.
“Esam audzējuši graudaugus, bietes, gurķus, kurus pārdevām pārtikas kombinātam. Bet nu esam izvēlējušies kartupeļus un ābolus. Vīrs strādā arī algotu darbu uzņēmumā “LatFood”, kurā ražo “Ādažu čipsus”. Paši kādreiz audzējām kartupeļus čipsiem, bet nu tikai pārtikai,” stāsta Daina Krūmiņa.
Pašu stādi stiprāki
Pirms vienpadsmit gadiem “Kalnārēs” iestādīts ābeļdārzs, kurā aug lielās ābeles, bet pagājušajā gadā sāka veidot puspundurābeļu stādījumus. Ābeļu stādus Krūmiņi pirka no pieredzējušiem audzētājiem Vallē, Dobelē, Ikšķilē, audzēja arī paši. Dainas kundze ievērojusi, ka pašu audzētie stādi ir lielāki un spēcīgāki nekā pirktie. Laikam tāpēc, ka kopti un aprūpēti ar mīlestību. Augļus jaunais dārzs dos nākamajā gadā.
Saimniecībā ievāc 30 šķirņu ābolus — piecas ir vasaras ābolu šķirnes, piecas — rudens, pārējās — ziemas. “Izvēlamies šķirnes, kuras ir izturīgākas pret kraupi, lai mazāk jāmiglo. Augļukokus miglojam tikai divas reizes gadā. Ziedēšanas laikā darām to vēlu vakarā, kad bites vairs nelido, lai dabai nodarītu mazāku kaitējumu. Dārza kopšanai izmantojam apdobju frēzi, lai nezāļu apkarošanai nebūtu jālieto raundaps. Cenšamies pēc iespējas mazāk lietot dažādas ķimikālijas,” stāsta Daina Krūmiņa.
Ar “ķengursomu” ābelē
Ābolu glabāšanai uzbūvēta speciāla novietne, un šogad iegādāts dzesētājs, lai novietnē uzturētu noteiktu temperatūru. Līdz šim āboli glabāti plastmasas kastēs, kuras rotā uzraksts “Kalnāres”, bet šogad Daina un Ilgvars izgatavojuši koka konteinerus. Tie veidoti no ēvelētiem dēļiem, lai nebojātu ābolus. Konteinerus ar īpašu pacēlāju, kuru vada pati saimniece, sakrauj četros stāvos. Vienā konteinerā ietilpst 240—250 kilogramu.
Daina Krūmiņa stāsta:
— Ievācām 15 tonnu augļu. Ābolus no koka lasām speciālā somā, kura lasītājam kā ķenguram karājas uz vēdera. Nopirkām to Polijā. Somai ir mīksta odere, kas pasargā ābolus no traumēšanas. Kad tā pilna, somas apakšu var atvērt un augļus izbērt kastē. Šos ābolus pārdodam klientiem, bet otrās šķiras ābolus, kuri lasīti zemē, atdodam konditorejas ceham Rīgā. Lielākais pieprasījums pēc āboliem ir ap Ziemassvētkiem. Šajā laikā cilvēkiem savi āboli parasti beigušies, taču svētku galdā gribas celt svaigus augļus. Interesanti, kā mums šogad veiksies, jo ābolu ir daudz vairāk nekā pērn. Jaunais dzesētājs ļaus pagarināt realizācijas sezonu. Tas ir azarts, jo nekad nevar paredzēt, kad vinnēsim un kad zaudēsim. Taču, ja visu izdara precīzi un laikā, noteikti iegūstam.
Bērni — stiprais balsts
Augļudārzs ir Dainas Krūmiņas sapnis, kurš pamazām piepildās. Viņa atceras: “Reiz kādai žurnālistei intervijā teicu, ka mans sapnis ir veidot puspunduru ābeļdārzu. Pēc tam domāju, kāpēc tā sacīju, vai tiešām tas reiz piepildīsies? Taču iecere realizēta. Ir teiciens, ka pirmos trīs gadus dārznieks kalpo dārzam, bet pēc tam dārzs kalpo dārzniekam. Dzīvē tas apstiprinājies.”
Par saimniekošanu “Kalnārēs” Krūmiņas kundze saka: “Ja zemi mīl, tad tas nav vienkārši bizness, tas ir dzīvesveids. Lai arī dārgs un grūts, bet tomēr dēvējams arī par vaļasprieku. Mums ir trīs bērni, viņi izvēlējušies profesijas, kurām ar lauksaimniecību nav nekādas saistības. Viņi apgalvo, ka saimniekošana laukos būs tikai viņu vaļasprieks. Taču tieši viņi ir mūsu stiprais balsts. Sākumā gāja grūti. Bērni bija mazi, negribēja lasīt ābolus, darīt citus darbus. Taču tagad viņi mums ļoti daudz palīdz, vienmēr interesējas, kā veicas. Ienākumi no saimniekošanas arī palīdzējuši viņus izskolot.
