Viens no iemesliem, kāpēc Latvijā pārtikas produktu cenas ir augstākās Baltijas valstīs, ir fakts, ka Zemkopības ministrija atbalsta kooperatīvās sabiedrības, piemaksājot tām piecus procentus no gada apgrozījuma.
Viens no iemesliem, kāpēc Latvijā pārtikas produktu cenas ir augstākās Baltijas valstīs, ir fakts, ka Zemkopības ministrija atbalsta kooperatīvās sabiedrības, piemaksājot tām piecus procentus no gada apgrozījuma, — šādu viedokli a. s. “Rīgas piensaimnieks” valdes priekšsēdētājs Edgars Štelmahers pauž laikrakstam “Dienas Bizness”. Rezultātā tās varot izvest pienu uz, piemēram, Lietuvu un “spiest” uz augšu iepirkuma cenu,radot Latvijā piena deficītu. Risinājumu viņš redz ES pastāvošās kvotu sistēmas atcelšanā. “Staburagā” publicējam Edgaram Štelmaheram pretēju viedokli.
Darbs novērtēts pozitīvi
Izlasot Edgara Štelmahera rakstu, man kā šīs nozares pirmā posma pārstāvim radās nopietni iebildumi pret šādu situācijas skaidrojumu. Kā piena ražotājs pārstāvu piensaimnieku kooperatīvu “Dzēse”, kurā darbojas 230 zemnieku saimniecību un kuras ir mani pilnvarojušas aizstāvēt to tiesības. Pēc Štelmahera kunga domām, zemnieku kooperatīvi ir vieni no galvenajiem vaininiekiem piena produktu cenu kāpumam Latvijā. Tā sacīt — vienmēr vajag atrast vainīgo. Pirmkārt, tik klaji bezkaunīgs un tuvredzīgs secinājums vienkārši pārsteidz, bet, no otras puses — jāsecina, ja biznesa (pārstrādes) struktūras, pret kuru patvaļu tiešām ir vērsta zemnieku kooperatīvu darbība, izturas tik agresīvi, mūsu darbība ir sasniegusi pareizo mērķi. Jāatzīst, ka mūsu darbs ir novērtēts pozitīvi.
“Kolekcionē” pienu
Pat Eiropas Savienības (ES) lauksaimniecības komisāre Marianna Fišere — Bēla oficiāli atzinusi, ka pašreizējā pārtikas produktu cenu celšanās ir globāls un objektīvs process visā pasaulē. Zemnieku kooperatīvi visā pasaulē ir tikuši un tiek dibināti un darbojas tāpēc, lai aizsargātu mazāko un neaizsargātāko biznesa struktūru — zemnieku saimniecību.
Lai šo principu realizētu, notiek reālā darbība, kuru Štelmahera kungs sauc par “piena kolekcionēšanu”. Būtībā 230 zemnieku saimniecību pilnsapulcē deleģē kooperatīva valdei tiesības savākt un realizēt viņu saimniecībās saražoto pienu. Vai varam beidzot atzīt, ka zemnieks brīvā tirgus sistēmā ir tiesīgs būt tikpat brīvs kā visi citi tirgus dalībnieki, vai nē? Respektīvi — vai mēs drīkstam savu produkciju pārdot pēc tirgus principiem?
Tirgus kropļošana
Daudzi pievērsīsies mūžīgajiem pārmetumiem lauksaimniekiem par subsīdijām un kvotām. Te gan varu piekrist Štelmahera kungam, ka tā ir tirgus kropļošana, ko savulaik pārbagātā ES izdomāja. Tikai nav jāvaino Latvijas zemnieki. Ticiet man, lielākā daļa zemnieku būtu gatavi atteikties gan no subsīdijām, gan no kvotām un patiesi strādāt pēc brīvā tirgus principiem. Šajā gadījumā visai sabiedrībai vajadzētu saprast, ka zemnieka saražotā produkcija arī maksātu tik, cik tai jāmaksā. Ja pieņemam, ka ES zemnieks vidēji subsīdijās saņem vēl tikpat daudz, cik par produkcijas pārdošanu, tad reālā produkcijas vērtība arī ir dubulta. Vēl ir kāds vecs lauksaimnieku ekonomikas princips, kurš it kā ir piemirsts, bet noderīgs — saražotā piena litra cenai ir jābūt tuvu dīzeļdegvielas litra cenai. Pat atņemot dīzeļdegvielas cenai atmaksāto akcīzes nodokli, piena cena atpaliek vairāk nekā divas reizes.
Nesadarbojas ar kooperatīviem
Bet lai nu paliek ES ačgārnā lauksaimniecības politika. Tiksim skaidrībā, ko paveikuši zemnieku kooperatīvi. Pateicoties kooperatīvu darbībai, pārstrādes uzņēmumi ir spiesti celt piena iepirkuma cenas, un no Štelmahera kunga biznesa viedokļa tas, protams, ir neērti. A. s. “Rīgas piensaimnieks” jau no Arvīda Ušča kunga vadīšanas laikiem konsekventi nav ielaidies darījumos ar piensaimnieku kooperatīviem. Arī tagad “Rīgas piensaimnieks” nesadarbojas ne ar vienu atzītu piensaimnieku kooperatīvu. Secinājums: kooperatīvu ignorēšana nenovērsa to radīto ietekmi. Es ļoti ceru, ka to pareizi novērtēs arī tie zemnieki, kuri nav kooperatīvos un pienu a. s. “Rīgas piensaimnieks” pārdod individuāli.
Iepērkamies par ES cenām
Cenu celšana šodien nav populāra, tomēr jānoskaidro, par kādām cenām runājam. Kooperatīva darbību par pozitīvu viennozīmīgi var atzīt tāpēc, ka visu laiku ar lielām grūtībām tiecamies un daļēji arī sasniedzam ES tirgus cenas un ne vairāk. Šodien mēs cenšamies Latvijā sasniegt piena iepirkuma cenu 20 — 25 santīmus par kilogramu, kamēr daudzās Eiropas valstīs piena cena jau pārsniedz 30 santīmu par kilogramu. Mums nevar pārmest pārmērīgas prasības, jo arī lielāko daļu ražošanai nepieciešamās tehnikas un izejvielu pērkam par ES cenām. Tātad, ja kooperatīvu darbības nebūtu, varu droši apliecināt, ka piena cena zemniekiem šodien būtu ne vairāk kā 10 — 15 santīmu. Ja kāds manam viedoklim nepiekrīt, tad viņam jāatbild arī uz manu jautājumu: “Kāpēc liellopu gaļas iepirkuma cena nav mainījusies jau vairāk kā desmit gadu un sen vairs neatbilst nekādiem normālas ekonomikas principiem?”. Mana atbilde ir pavisam īsa un vienkārša: tāpēc, ka Latvijas zemnieki šajā nozarē nav spējuši nodibināt nevienu darboties spējīgu kooperatīvu. Un, kamēr tas nenotiks, nekas šajā tirgus sektorā nemainīsies.
Atbalsts nav no budžeta
Tiksim skaidrībā par 5 procentu atbalstu no kooperatīva apgrozījuma. Jā, kooperatīvu asociācija šādu atbalstu ar Zemkopības ministrijas palīdzību tiešām izcīnīja, taču ne no Latvijas budžeta, bet no ES atbalsta fondiem. Šī naudiņa bija ļoti svētīga kooperatīva darbības sākšanai, jo daudzi kooperatīvi sāka no nekā. Tā kā pirmajos darbības gados visiem kooperatīviem apgrozījums ir daži tūkstoši latu, tad šie 5 procenti ir summiņa, kuras labākajā gadījumā pietiek, lai iekārtotu biroju un noalgotu grāmatvedi. Nākamajos darbības gados šis procents tiek samazināts līdz 4, 3 un 2,5 procentiem, jebkurā gadījumā ne vairāk kā Ls 70 000. Šī atbalsta programma darbojas piecus gadus, un varam nomierināt satrauktos pārstrādātājus — nākamajā gadā šis atbalsts lielākajai daļai kooperatīvu beidzas.
Grūtībās kļūst saliedētāki
Nepareizās lauksaimniecības politikas dēļ zemniekiem neatliks nekas cits, kā vēl vairāk nostāties pret pārstrādes uzņēmumu diktātu. Pakļauties jebkurā gadījumā netaisāmies, nedzīvojam taču ne komunismā, ne verdzībā. Mēs visi zinām vienu patiesību — tikai grūtībās latvieši kļūst saliedētāki. Bet, ja jau pieļaujam, ka šo “cīņu” tomēr zaudēsim, tad, protams, neatliks nekas cits, kā šo nodarbi, ko sauc par piensaimniecību, izbeigt, tikai — vai šajā gadījumā uzvarētāji vispār būs? Ir gan dzirdēti apgalvojumi, ka pārstrādātāji paši gatavojas pirkt gotiņas un slaukt pienu. Vēlu veiksmi un izdošanos Rīgas kungiem — vismaz uzzinās, cik grūti šis “baltais šķidrums” iegūstams.
Māris Petrēvics, piensaimnieku kooperatīva “Dzēse” valdes priekšsēdētājs, Latvijas lauksaimniecības kooperatīvu asociācijas biedrs
