Skrīverietis Aivars Katajs — Paeglis ar fotografēšanu aizrāvās jau bērnībā. Laikam ejot, bijuši arī ilgāki pārtraukumi, tomēr viņš allaž atgriezies pie pasaules aplūkošanas caur fotoobjektīvu. Pamazām savākta arī fotoaparātu kolekcija.
Aivaram ir ap 20 fotoaparātu — no pirmās brīvvalsts, padomju laika, arī mūsdienām, turklāt tie visi darbojas. Fotoaparāti ir paša gādāti, radu un draugu sadāvināti. Vecākie modeļi izgatavoti pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados, viens no tiem — trīsdesmito gadu sākumā ražotais “Kodak” — piederējis Aivara vectēvam.
Uzdāvina sev pats
Skrīverietis teic, ka viņam kabatā vienmēr ir mazais digitālais, bet automašīnā — filmu fotoaparāts. “Vecajiem filmu fotoaparātiem ir vairākas priekšrocības — nav vajadzīgas baterijas, tas mašīnā nesakarst, arī triecieni un ūdens nav bīstami, kā tas ir digitālajiem,” stāsta Aivars. Pirmo digitālo fotoaparātu skrīverietis 2004. gadā sev uzdāvinājis dzimšanas dienā. “Ar digitālo fotogrāfiju arī sākās attēlu pārpilnība un pilnībā mainījās fotogrāfijas nozīme,” domā skrīverietis. “Par bilžu pārpilnību var spriest arī pasākumos, piemēram, izlaidumos, kad vienu absolventu bildē vairāki fotogrāfi.”
Laboratorija šķūnī
Dzimis un pirmos dzīves gadus pavadījis Rīgā, Aivars, kā pats teic, ticis “deportēts” uz laukiem Alūksnes pusē. Tur arī sācis skolas gaitas un aizrāvies ar fotografēšanu. “Ar vecāko māsu mācījāmies bildēt. Es nesen biju sācis iet skolā, bet māsai jau bija sešpadsmit,” stāsta Aivars. “Alūksnes vidusskolā bija fotopulciņš, tur daudz iemācījos, lasīju arī speciālo literatūru.”
Toreiz gandrīz vai katrs fotogrāfs bildes izgatavoja pats, tāpēc nācās apgūt arī šīs prasmes. Vajadzēja piemērotu tumšu telpu, kur darboties ar filmu attīstīšanu, tāda bija neapkurināmā šķūnī. Aivars līdz pat vēlam rudenim stundām darbojies, nejuzdams, ka pirksti salst ragā. Kad vēl mācījās pamatskolā, direktore uzticēja viņam fotografēt un izgatavot bildes skolēnu apliecībām — tas bijis viens no pirmajiem nopietnajiem uzdevumiem.
Iemācās radīt
“spokus”
Izgatavojot fotogrāfijas, Aivars iemācījās arī radīt “spokus” un “neizskaidrojamās” zīmes attēlos. “Spokus radīt nav sarežģīti. Tiklīdz sīkākais matiņš vai gruzis gadījās uz attēla — spoks garantēts,” smejas Aivars. Pāršķirstot septiņdesmito un astoņdesmito gadu fotoalbumus, katrs noteikti ievēros robainās fotogrāfiju maliņas. “Kad varēja nopirkt īpašu nazi, ar ko izgriezt cakainas malas, visiem tūlīt tādas vajadzēja,” atminas skrīverietis.
Dzīvojot Alūksnes pusē, daudz bildējis sadzīviskus notikumus, dabas ainavas. Vēlāk pēc skolas absolvēšanas, kad pārcēlies uz Rīgu, kādu laiku fotografēt pārtrauca. “Aktīvāk to atsāku, kad aizrāvos ar ūdenstūrismu — daba, krāces, viļņi, tur nu bez fotokameras nekādi nevarēja,” stāsta skrīverietis. “Nekad neviens fotoaparāts šajos izbraukumos “neizpeldējās”. Es spēlēja arī akordeonu un to nereti ņēmu līdzi izbraucienos, mums izdevās jautri un ļoti skaisti pasākumi.”
Šķirot nav laika
Kādreiz Aivars fotografējis arī ziedus apsveikuma kartītēm, taču pēdējos desmit gados apsveikumus un vēstules izkonkurējis mobilais telefons un elektroniskais pasts. Daudz fotogrāfiju ir no ceļojumiem — Aivars dzied vīru korī “Staburags”, un kopā ar kolektīvu izbraukāts daudz valstu, kur interesantāko iemūžinājis.
Skrīverietim sakrājusies pamatīga attēlu kolekcija, taču viņš ir tik aizņemts darbā, ka neesot laika pieķerties šķirošanai, sistematizēšanai.
“Kur to visu likt? Fotogrāfiju ir ļoti daudz, varētu arī izveidot izstādi no interesantākajiem attēliem, bet šobrīd tam vienkārši neatliek laika,” saka Aivars. “Nezinu, ko iesākt ar bildēm, ir arī daudz krāsu filmu negatīvu. Ārā jau nemetīšu, kad būs vairāk laika, tad gan jāievieš kārtība.”
