Bebrēnietis Andris Šlesers ir kaislīgs makšķernieks. Viņš iecienījis plēsīgo zivju makšķerēšanu, tāpēc katrā brīvā brīdī dodas Daugavā ķert zandartus.
Bebrēnietis Andris Šlesers ir kaislīgs makšķernieks. Viņš iecienījis plēsīgo zivju makšķerēšanu, tāpēc katrā brīvā brīdī dodas Daugavā ķert zandartus.
— Strādāju autoservisā. Ziemā automašīnas remontē mazāk, tāpēc ir vairāk laika copei. Tomēr arī vasarā kopā ar draugiem izmantoju katru iespēju, lai dotos uz upmalu, — saka Andris Šlesers.
— Makšķerrīki vienmēr sagatavoti, lai tūlīt pēc darba var doties ceļā.
Šobrīd Daugavā labi ķeras zandarti. Makšķerēju ar īpaši pārveidotu gruntsmakšķeri. Zandarts ir ļoti uzmanīgs, tāpēc svariņam, kas nogremdē ēsmu, jāslīd pa auklu. Uz āķa lieku nelielas mailītes. Parasti trīs vai četras, jo zandartam patīk lielāki kumosi.
Zandartus jāķer tad, kad Daugavā ir diezgan spēcīga straume. Tad šīs zivis aktīvi meklē barību. Vislabākā cope ir ap septiņiem vakarā. Zandarti iznirst no dziļuma un iepeld sēkļos. Līdz ar tumsu cope jābeidz. Parasti ķeras zivis, kas svarā ir ap kilogramu, taču reizēm ir arī lielākas.
Zandarts ir delikatese. To var iemarinēt un ēst jēlu tāpat kā lasi. Sajauc sāli ar cukuru attiecībā 3:2, pievieno nedaudz piparu un pārkaisa filejai. Jāraugās, lai augšējie gabaliņi ar laiku nepaliktu sausi. Zandarta gaļa ir ļoti balta, tāpēc starp filejas gabaliņiem ievieto sarkanās sīpola mizas. Tās gaļu iekrāso maigi rozā, un var teikt, ka zandarts pārvēršas par lasi.
Pēc Jāņiem zandarti vairs neķeras, tāpēc tad braucu uz Lobes ezeru pēc līdakām. Vēlāk, rudenī, mani saista vēdzeļu makšķerēšana. Braucu uz Daugavu augšpus Jēkabpils, kur krāčaini posmi mijas ar atvariem. Tur var vilkt labus lomus, kamēr vien upi nepārklāj ledus.
Uz vēdzelēm vairākas reizes man līdzi braukusi arī sieva, taču viņai nepatika aukstie vakari pie upes. Bet viņa priecājas par katru atvesto zivi. Ziemā braucam uz Peipusa ezeru. Tur gandrīz vienmēr var vilkt labus asaru lomus.
Šlesera kungs secina, ka dažu gadu laikā, kopš Daugavā aizliegta zveja ar tīkliem, zivju kļuvis vairāk. Toties arvien grūtāk piekļūt upei. Viss krasts ir privātīpašnieku rokās, un, lai gan jābūt obligātajai tauvas joslai, no viņu labvēlības lielā mērā atkarīgs, vai makšķernieks var tikt pie ūdens.
