Nu šos Ziemassvētkus es ilgi atcerēšos! Svētku rītā Indriķim izskaidroju, kāda egle mums vajadzīga — liela, līdz griestiem. Mums sakrājies daudz eglīšu rotājumu, lai var visus izkarināt. Bet ko viņš? Nudien, kā tramvajā piedzemdēts. Pēc piecām stundām atnesa tādu egli, it kā mēs dzīvotu sporta arēnā. Pēc jaunas vairs nebija laika iet, jo jau pēc divām stundām nāca Rozālija ar savu Fredi. Egles garumu vēl varēja pakoriģēt, bet platumu — nu nekā.
Iedomājieties, es biju sagatavojusi tik daudz ēdamā, bet istabā nav vietas galdam! Visu aizņem egle. Pabīdīju zem tās ķeblīti, uzliku rasola bļodu un gaidīju ciemiņus. Tā i nosēdējām Ziemassvētku vakaru kā zaķīši mežā zem eglītes. Rozālija sākumā domāja, ka es aiz skopuma tādu egli atnesusi, lai galds nav jāklāj, bet, kad sāku ēdienus nest vienu pēc otra, viņai mute palika vaļā. Laikam Ziemassvētku kūkai brendija par daudz biju pielējusi.
Nākamgad pati iešu uz mežu pēc egles. Esmu pārliecināta, ka mans acumērs ir labāks.
