Pirms 120 gadiem, 1885. gada 10. novembrī, atklāja Vietalvas labdarības biedrības namu, kuru vietalvieši un odzienieši paši saviem spēkiem uzcēla pusgada laikā. Tā bija pirmā latviešu sabiedriskā ēka Latvijas laukos.
Pirms 120 gadiem, 1885. gada 10. novembrī, atklāja Vietalvas labdarības biedrības namu, kuru vietalvieši un odzienieši paši saviem spēkiem uzcēla pusgada laikā. Tā bija pirmā latviešu sabiedriskā ēka Latvijas laukos.
Negrib pārdot zemi
Biedrība savas darbības pirmajos 15 gados pasākumus (sapulces, kora un teātra mēģinājumus un priekšnesumus, jautājumu un atbilžu vakarus, saviesīgos vakarus u. c.) pārsvarā rīkoja kā vietējo, tā arī plašākas apkaimes muižu, skolu, pagastmāju un baznīcu telpās. Taču, biedrībai uzņemot izteikti jaunlatvisku virzienu sociālajā un nacionālajā jomā, konservatīvie baltvācu muižnieki, mācītāji un ierēdņi aktīvi vērsās pret Vietalvas labdarības biedrību un tās vadoņiem. Pakāpeniski liedza darboties līdzšinējās telpās. Tāpēc biedrībai radās doma celt pašai savu namu.
1882. gada rudenī biedrības valde nolēma būvēt divstāvu mūra ēku. Celtniecībai nepieciešamos 5000 rubļu nolēma iegūt, izlaižot akcijas. Apspriežot nama celtniecības vietu, noteica, ka tam jābūt novada vidū uz biedrībai piederošas zemes. Par piemērotāko atzina Odzienas “Aparēnu” gruntnieka Bumbēra zemi Odzienas—Vietalvas ceļa malā. Tomēr Bumbērs negribēja zemi pārdot, bet tikai izrentēt uz 24 gadiem par 20 rubļiem gadā. Arī Bumbēra kaimiņš, “Miķelēnu” gruntnieks Āboliņš, bija gatavs izrentēt trīs pūrvietas zemes starp baznīcu un Vietalvas “Rušēniem” Čuldīgas upītes krastā, bet uz 30 gadiem par 10 rubļiem gadā. Turklāt nama celšanas laikā rente nebūtu jāmaksā. Ja tas jau būs uzbūvēts, bet vēl nedarbosies, jāmaksā puse rentes. Turklāt pēc rentes termiņa beigām biedrība varēs izpirkt zemi par 400 rubļiem.
No diviem paliek viens
Vietalvas labdarības biedrības biedru ģenerālsapulce, apspriedusi abus variantus, nolēma rentēt Āboliņa zemi. Nolēma izlaist arī 200 akciju 25 rubļu vērtībā par 5% gadā, kuras atmaksā 10 gadu laikā. Jau tūliņ pēc sapulces 20 biedru nopirka 59 akcijas par 1475 rubļiem. Vairāki biedri apņēmās dāvināt nama celšanai kokmateriālus. Biedrībai bija daudz labvēļu visā Latvijā, tāpēc varēja sagaidīt, ka naudu iegūs drīz.
Tomēr 1883. gada pavasarī izrādījās, ka optimistiskajam noskaņojumam nav pamata. Kaut arī daudzi biedrības labvēļi akcijas pirka (piemēram, Stukmaņu tirgotājs Rumpe nopirka pat astoņas akcijas par 200 rubļiem, kas tolaik bija liela nauda pat turīgiem latviešiem), tomēr līdzekļu bija par maz. Tāpēc nolēma pagaidām celt vienstāva ēku par 2800 rubļiem.
Kad bija izstrādāts projekts un gatavojās sākt celtniecību, par biedrības un “Miķelēnu” Āboliņa vienošanos uzzināja Odzienas muižkungs Mihaels fon Brimmers, no kura Āboliņš vēl nebija zemi pilnībā izpircis (tolaik tikai nedaudzi latviešu gruntnieki bija finansiāli neatkarīgi no muižniekiem). Viņam izvirzīja ultimātu — tūliņ izpirkt zemi vai nekavējoties anulēt rentes līgumu ar biedrību, pretējā gadījumā no “Miķelēniem” jāizvācas. Nespējot samaksāt parādu un negribot atstāt iekopto zemi, Āboliņš bija spiests biedrībai atteikt.
Uzdāvina pūrvietu
Būvkomiteja atkal nolēma vērsties pie “Aparēnu” Bumbēra, kura zeme bija visizdevīgākajā vietā. Tomēr Bumbēru tēvs, Odzienas pagasta vecākais, ilgu laiku nezināmu iemeslu dēļ (katrā ziņā tās nebija bailes no muižnieku dusmām, ko pierāda turpmākie notikumi) nepiekrita biedrības vadītāju piedāvājumam. Tad viņi nolēma izmantot kādu iedarbīgāku ieroci. Viens no biedrības līderiem, Vīlips Šūlmanis, Ilzei Bumbērei, kura simpatizēja nacionālās atmodas darbiniekiem, sūrojās par muižniekiem, kuri negrib zemi pārdot un neļauj to darīt tiem, kuri gribētu. Šūlmanis ieminējās, ka Bumbēru tēvs, latvietis un kungs pār savu zemi, gan varētu zemi biedrības nama celšanai izrentēt. Bumbēru māte nu ņēmās pārliecināt vīru, ka ikvienam kārtīgam latvietim vajag atbalstīt biedrību, pret kuru iestājas muižnieki. “Ko, lielie kungi nedod zemi? Es došu un došu par brīvu!” iesaucās Bumbēru tēvs. Viņš uzdāvināja biedrības nama celšanai vienu pūrvietu krūmiem un eglītēm apaugušas zemes kilometra attālumā no baznīcas, tā sauktā skolas meža ceļa malā, kur auga lielais ozols.
Nākamajām paaudzēm
1885. gada 3. martā biedrības ārkārtas sapulcē Bumbēra dāvinājumu pieņēma ar sajūsmu. Turklāt biedri un labvēļi saziedoja vēl 1000 rubļu un kokmateriālus. Nolēma nekavējoties sākt priekšdarbus. Būvdarbu vadību uzņēmās biedrības biedrs Pēteris Purviņš, kurš tos solīja pabeigt līdz Miķeļiem (29. septembrim). Brīvprātīgie drīz ķērās pie būvlaukuma attīrīšanas no kokiem, krūmiem un celmiem. No visām malām brauca vezumi ar granti, akmeņiem, ķieģeļiem un baļķiem. 15. maijā ielika ēkas pamatakmeni un kopā ar to pudelē vēstījumu nākamajām paaudzēm:
“Vietalvas labdarības biedrība, kas dibināta 1870. gada 10. maijā, tika 1877. gadā Aleksandra II valdības laikā apstiprināta, dzīvoja pa lielākai daļai līdz 1879. gadam no Vietalvas muižas īpašnieka ierādītās muižas telpās. Tika turpretim tanī gadā piespiesta no turienes iziet tautisko centienu pēc, kurus muižniecība, bet it sevišķi garīdzniecība, nevarēja paciest un sāka viņas vadoņus un to vajāt, — kā to skaidrāki aprādīs to gadu apraksti par Vietalvu, Vidzemi un Kurzemi, revidēdama senatora Manaseina aktīs. Kad viņa bija vairāk kā pieci gadi pilnīgi bez telpām pie ļoti grūtiem apstākļiem nodzīvojusi, būvē viņa 1885. gadā sev namu, priekš kura naudu izgādāja caur aizņēmumiem no biedriem, lai gan tiem caur 1884. gada slikto pļauju un augstiem nodokļiem tos sevišķi šinī gadā nācās grūti izvest. Grunts — vienu pūrvietu lielu dāvāja Aparēnu gruntnieks Brencis Bumbērs, tāpat arī vairāki biedri izdarīja prāvus dāvājumus: citi materiālā, citi naudā. Materiālus saveda caur talkām. Biedrības nama pamatakmeni ielika Aleksandra III kronēšanas svētkos 1885. gada 15. maijā. Nama maksa tika aprēķināta ap 5000 rubļu. Nama būvi apņēmās izvest biedrs Pēteris Purviņš. Biedrība tajā gadā sastāvēja iz šādiem locekļiem:
A. Goda biedri.
1. “Baltijas Vēstneša” redaktors hofrāts B. Dīriķis.
2. Baznīcas kungs Velcers.
3. Senākais Vietalvas draudzes un baznīcas priekšnieks un Vietalvas muižas pārvaldnieks J. Boors.
B. Priekšniecība.
Priekšnieks Janis Bēķis, vietnieks Andreas Jankavs, diriģents Juris Kalniņš, bibliotekārs Antons Veispāls, kasieris Juris Ķurzēns, komitejas locekļi Andrievs Rušēns, Jānis Rocēns, Jakob Zvirgzdagrauds un Brencis Krumbergs.
C. Biedru skaitlis ap 100 biedru.
Šo piemiņas rakstu sastādīja priekšnieka vietnieks A. Jankavs.” (Ar mantinieku laipnu atļauju teksts citēts pēc kādreizējā Vietalvas aptiekāra Nikolaja Avena pētījuma par Vietalvas vēsturi manuskripta, saglabāts vēstījuma autora stils un tā laika latviešu valodas ortogrāfija.)
Iztiek bez svētības
Pusgada laikā tapušā biedrības nama atklāšana notika 1885. gada 10. novembrī. To iesvētīt lūdza biedrības goda biedru mācītāju Velceru, Daugavpils—Grīvas skolu direktoru. Dažas dienas pirms iesvētīšanas viņš atteicās. Par Vietalvas draudzes mācītāja Teodora Dēbnera uzaicināšanu nebija pat ko domāt (“Staburagā” publicētajos rakstos jau daudzkārt aprakstīts biedrības vadītāju un Dēbnera konflikts), tāpēc nolēma namu atklāt bez iesvētīšanas. Uz atklāšanu bija ielūgti Rīgas Latviešu biedrības, Vecpiebalgas, Stukmaņu, Kokneses, Bērzaunes, Nītaures, Cēsu, Mālpils un Bārbeles biedrību priekšnieki, goda viesi Bernhards Dīriķis, Aleksandrs Vēbers un citi.
Tā kā nebija mācītāja, kurš iesvēta jauno namu, biedrības atbalstītājs Stāmerienas pareizticīgo mācītājs Jānis Bormanis teica īsu, bet dedzīgu svētrunu. Pēc tam notika saviesīgs vakars ar bufeti, kurā bija dabūjami kā vietējie, tā ārzemju ēdieni un dzērieni.
Ilgus gadus Vietalvas labdarības biedrības namā notika dažādi plaši apmeklēti kultūras pasākumi, līdz 1944. gada augustā Vietalvas kauju laikā tas nodega. Mūsdienās tikai zinātājs var pateikt, ka pusceļā starp Odzienas skolu un Vietalvas baznīcu nelielajā koku pudurītī “Miķelēnu” ceļa galā kādreiz slējās pirmā latviešu sabiedriskā ēka Latvijas laukos. Varbūt Vietalvas sabiedrība, mūsu novadnieki citur Latvijā un citi kultūras cilvēki, kuri augstu vērtē Vietalvas dziedāšanas (labdarības) biedrības ieguldījumu lauku latviešu nacionālajā atmodā 19. gadsimta 70. un 80. gados, spēs vienoties, lai atjaunotu šo savulaik izcilo kultūras centru?
