Cilvēks bez naudas ir kā dabas kļūda — šo prātulu izdomāju vakar, skatoties reklāmu. Uzmundrinoša balss aizkadrā priecājās, ka Tallinā izdevies lēti dabūt divvietīgu numuriņu prestižā viesnīcā — tikai par 49 latiem diennaktī.
Cilvēks bez naudas ir kā dabas kļūda — šo prātulu izdomāju vakar, skatoties reklāmu. Uzmundrinoša balss aizkadrā priecājās, ka Tallinā izdevies lēti dabūt divvietīgu numuriņu prestižā viesnīcā — tikai par 49 latiem diennaktī.
— Redzi, kā normāli cilvēki dzīvo, — teicu Indriķim, — bet kur tu mani esi atvedis? Kā ubadzei jādzīvo!
Manu mazvērtības kompleksu vēl vairāk padziļināja Rozālijas jaunais kostīms. Ja atklāti, nekas īpašs jau nebija, vienīgi cena kā labam sunim — pāri simtam.
Savu tonusu nolēmu uzlabot mākslīgi — ar viltību. Tirgū no kādas tantiņas nopirku sintētisko kažociņu par 15 latiem. Galvenais, ka cenu zīme skaista, jo tajā rakstīts — ražots Francijā. Es skaitlim “15” priekšā ierakstīju trijnieku. Kad atnāca Rozālija, cenu zīmi demonstratīvi noņēmu un noliku uz galda. Ja jūs redzētu, cik sarkana viņa palika!
Izlikos par aklu un čivināju, cik labi, ka Indriķītim izmaksāja tik lielu prēmiju, kā izsvilptajiem deputātiem kompensāciju. Rozālija sapīkusi ātri aizgāja mājās. Vismaz tovakar biju labā omā, bet šodien atkal dzirdēju to reklāmu. Negribu vairs Tallinu, gribu Parīzi…
Izabella
