Vasara ir īstais laiks, lai gūtu pozitīvu enerģiju, prieku un neaizmirstamas atmiņas, apmeklējot kādu no daudzajiem pasākumiem brīvdabas estrādēs, novadu un pagastu centros. Tomēr svētkus nereti aizēno dabiska vajadzība — tualetes apmeklējums. Nesen radās iespēja salīdzināt sabiedriskās tualetes Latvijā un ārpus tās robežām, tāpēc meklēju atbildi, kas vainojams latviešu zemajā kultūras līmenī šajā jomā.
Katrs atbild
par sevi
Runājot par šo delikāto tēmu, ikviens no mums varētu teikt: katrs atbild tikai par sevi. Tas, ka pārējie neprot uzvesties, uz viņu neattiecas. Diemžēl kopējo iespaidu radām mēs visi, un, spriežot pēc ainas, ko nereti var ieraudzīt sabiedriskajās, arī dažādu iestāžu, tualetēs, jāsecina, ka kultūras līmenis šajā jomā latviešiem ir samērā zems.
Pēdējo gadu laikā pašvaldības visbiežāk svētku norises vietā novieto pārvietojamās tualetes. Iedzīvotāji pasākumos tās var izmantot bez maksas. Ko vainot, ja pēcpusdienā, kur nu vēl vakarā, tajās vairs nav iespējams ieiet, jo šķiet, ka cilvēki vairs nezina, kā izmantot podu? Kultūras līmeni diemžēl arī nepaaugstināsim, pie durvīm piespraužot lietošanas instrukciju.
Jāmeklē
krūmiņi
Pie brīvdabas estrādēm tualetei jābūt noteikti. Piemēram, Neretas Dzirnavu saliņā tualete ir droši vien kopš uzcelšanas. Sirsniņmājiņā atsevišķi nodalīta ieeja vīriešiem un sievietēm. Labierīcībās ir vecie labie “melnie caurumi” betonā, un tādas sabiedriskās tualetes joprojām ir daudzviet Latvijā. Pieaugušie pie tā ir pieraduši un priecājas, ka ir vismaz tāda tualete, turklāt to var izmantot bez maksas, bet vēl lielāks prieks, ja pasākumu organizatori ir padomājuši un svētku laikā ir nolikts arī tualetes papīrs. Grūtāk ir ģimenēm ar bērniem, kuri baidās un atsakās nokārtoties “melnajā caurumā”, tad jācer uz apkārtējo iejūtību un sapratni, ielienot kādā krūmu pudurī līdzās estrādei.
Apkopēja
dežurē
Skrīveru novada svētkos vidusskolas stadionā bija novietotas divas pārvietojamās sirsniņmājiņas, taču aina, ko tajās redzēju ap deviņiem vakarā, bija nepievilcīga, tāpēc alternatīva bija maksas tualete pie dzelzceļa stacijas. Tualetes apmeklējums maksāja 17 eirocentu, un te viss bija kārtībā. Kā Skrīveros, tā arī citās maksas tualetēs, kur ir biļešu kasieris, apkopējs vai dežurants, ir tīrība, kārtība, biļetes cenā ir gan ierēķināts tualetes papīrs, gan ziepes, gan papīra dvielis vai roku žāvētājs. Te ir iespēja noskaloties arī dušā, un tas maksā vairāk par trim eiro. Un, ja gadās kāds klients, kurš nezina, kā šajā vietā civilizēti uzvesties, dežurants tūlīt visu uzkopj.
Mirdz un
laistās
Nesen biju vietā, kas mani pārsteidza, un es joprojām mēģinu rast atbildi, kāpēc tā. Ceļā uz Austriju Čehijā apstājāmies milzīgā stāvlaukumā, kas izveidots, lai tur netraucēti varētu atpūsties kravas automašīnu vadītāji, tūristi autobusos un individuālie braucēji kā mēs. Stāvlaukuma vidū — glīta mājiņa ar uzrakstu, ko var pamanīt pa gabalu: WC.
Namiņam bija trīs atsevišķas ieejas — sievietēm un bērniem, vīriešiem, cilvēkiem ar īpašām vajadzībām, jo ieeja piemērota, lai pa to varētu ērti iebraukt ratiņkrēslā.
Pirms tualetes apmeklējuma “apbruņojos” ar sīknaudu, savu dvielīti un ziepēm, taču tas viss man nebija vajadzīgs. Šajā stāvvietā iegriezāmies divas reizes turp un atpakaļceļā, vienu reizi pēcpusdienā, otru — ap diviem naktī. Abās reizēs aina bija tāda pati — sabiedriskās tualetes flīzētās grīdas mirdzēja, it kā būtu tikko nospodrinātas, izlietnes tīras, krānā gan karsts, gan auksts ūdens, pie katras izlietnes tvertne ar šķidrajām ziepēm, roku žāvētāji, papīra dvieļi un pie sienām lieli spoguļi. Sieviešu nodalījumā ierīkota neliela, atsevišķa telpa, kur māmiņa netraucēti var pārtīt un nomazgāt mazuli, un vēl arī dušas telpa. Un tas viss bez maksas!
Nekļūt par
mežoni
No vienas puses, tas nav nekas neparasts — tā dzīvo civilizēti cilvēki, un tā tam vajadzētu būt. Visu laiku ar skatienu meklēju apkopēju, kas kaut kur paslēpusies un uztur te kārtību. Nekā! Neviena uzrauga, tikai šoferi, tūristi, tālbraucēji. Stāvvietā bija raiba publika, redzēju lietuviešu, poļu, čehu, latviešu un baltkrievu automašīnas, taču kultūras līmenis sabiedriskajā tualetē bez uzrauga — kā pilī! Palikusi viena, neticībā pavēru arī citu kabīņu durvis — nevar būt, ka viss tik nevainojamā kārtībā! Nevienam nav ienācis prātā “privatizēt” papīra dvieļus vai aiznest tualetes papīra rulli, kas pie mums noteikti būtu izdarīts jau pirmajā dienā. Neviens nav sasitis klozetpodu vai mēģinājis uzrāpties uz tā ar kājām, visi spēj trāpīt arī atkritumu tvertnē, kas pie mums ir milzīga problēma. Vīriešu pusē esot tieši tāda pati žilbinoša kārtība.
Pārņem mazvērtības sajūta
Mazvērtības sajūta pārņēma, saprotot, ka, nodrošinot braucējiem, svešiniekiem ko tādu, te augstu vērtē cilvēku. Pieradinot pie augsta kultūras līmeņa arī tualetē, cilvēks šādā situācijā nespēj kļūt par mežoni. Lai gan šajā vietā tas būtu viegli izdarāms — nav neviena, kas to redzētu.
Vai vainojama latvieša pieticība? Gadu desmitiem klusējot esam izmantojuši “melnos caurumus” stacijās, neiedomājoties, ka var būt citādi. Ka būtu jābūt citādi. Ir arī rūgta pieredze. Ierīkojot kaut ko bez maksas, pateicības vietā kāds kaut ko var nozagt, izdemolēt, salauzīt un aiznest. Tas gan pašvaldībās, gan uzņēmējos nerada impulsu kaut ko uzlabot, piedāvāt, ierīkot, ja cilvēki to nespēj novērtēt. To redzam ne tikai tualetēs, arī autobusu pieturās, pilsētu un pagastu centros, kur izspārda un izmētā atkritumu tvertnes, demolē bērnu rotaļu laukumus, brīvdabas estrādēs ziemā soliņus sakurina ugunskurā.
***
Fotogrāfs Gunārs Janaitis ir izdevis lielisku grāmatu par mazmājiņām — “Tikai piecas minūtes”, kurā apkopots vairāk nekā 200 ilustrāciju un amizanti gadījumi no dzīves, vēsturiski apraksti un vairāku autoru pieredze šajā delikātajā lietā padomju gados. Grāmatas ideja — parādīt latvieša kultūru šajā jomā. Šķiet, šī grāmata varētu būt viena no tām, kurām jābūt katra latvieša plauktā, tā ir lieliska rokasgrāmata un sākums pozitīvām pārmaiņām šajā tik ļoti praktiskajā un nevienam neizbēgamajā dzīves jomā. ◆
