Psiholoģija dala cilvēkus sešos tipos: darbarūķis, novērotājs, spēlmanis, tirāns, karotājs un klejotājs. Palūkosimies, kā katrs no šiem censoņiem iegūst paradīzes ābolīti, kurš aug skaistā, lielā dārzā pašā ābeles galotnē.
Darbarūķis aši lasa lielā grozā nobirušos augļus, domādams, ka starp tiem būs arī paradīzes ābolītis. Viņš saliek un pārliek, pārbaudīdams, vai tikai tas nav kaut kur aizripojis. Viņš ir tā aizrāvies ar darbu, ka nav laika pacelt galvu un paskatīties uz galotni, kur nerātni šūpojas kārotais ābolītis. Diez vai viņš sagaidīs to laiku, kad ābolītis nogatavosies un nokritīs viņam pie kājām…
Novērotājs noskaņots filozofiski. Viņš neatrauj skatienu no kārotā augļa. Viņš baidās pakustēties, viņa skatiens tumst. Vai viņš spēs to vairs kādreiz saskatīt?
Spēlmanis nav gatavs gaidīt ne minūti. Viņš ātri lec no zara uz zaru, lai visus pārspētu. Tu būsi mans, lai ko tas maksātu! Bet — tavu nelaimi! — zars lūzt, un spēlmanis ar brīkšķi gāžas lejā.
Tirāns rāpjas pa stumbru un cenšas satvert zarus. Viņš nelec pa tiem, bet balstās uz sāncenšu galvām. Pārējie arī nav muļķi, viņi nomet tirānu zemē, un viņš, nu jau aizmirsis par ābolu, deg naidā pret tiem.
Karotājs grib iekarot visu koku, aizdzenot citus. Ja viņš to iegūs privātīpašumā, ābolu sasniegt būs tīrais nieks. Pārējie viņam uzbrūk, jo tāda ir dzīve. Karotājs aizstāvas. Tā viņa dzīve pārvēršas par karu. Kur nu lai domātu par ko citu!
Klejotājs pastaigājas pa dārzu, nobaudot gatavos augļus. Viņš bauda plūmes, aprikozes un persikus. Viss nogatavojas savā laikā, gan pienāks kārta arī paradīzes ābolītim. Un kādā jaukā dienā viņš pienāk arī pie mūsu ābelītes. Nav vairs neviena cita, kurš kārotu saldo augli, visi ir krituši un sasitušies vai vīlušies. Bet klejotājs ir pilns kaisles un apņēmības. Viņš mierīgi paceļ plaukstu, un uz tās viegli gulst kvēlās mīlas auglis.
