Ir teiciens, ka vecums atņem mums to, ko esam mantojuši, un dod mums to, ko esam pelnījuši.
Ir teiciens, ka vecums atņem mums to, ko esam mantojuši, un dod mums to, ko esam pelnījuši. Tas attiecas arī uz vecumdienu materiālo nodrošinājumu — pensiju. Šajā nelielajā komentārā esmu apkopojis savas pārdomas un novērojumus par pensiju jautājumu šobrīd Latvijā un uzdrošinos apgalvot, ka pensiju sistēmas reforma un 2. pensiju līmenis ir uz visiem laikiem mainījuši veidu, kā mēs domājam par pensiju.
Lai arī mēdzam domāt, ka veci ir tie cilvēki, kuriem ir desmit gadu vairāk nekā šobrīd pašiem, privāto pensiju pārvaldītāju aktivitātes pēdējos gados uzstājīgi atgādina arī gados jaunai sabiedrībai, ka par vecumdienām jādomā jau šodien. Domāšana nozīmē — pieņemt lēmumu, kura pārvaldītāja 2. līmeņa pensiju plānā piedalīties.
Par izvēli. Vai tā būs Valsts kase, kuras aprūpē mūsu sociālo iemaksu līdzekļi nonāk automātiski? Vai tas būs kāds no privātajiem pensiju fondiem, kuri pārsvarā saistīti ar lielām un stabilām finanšu organizācijām — bankām? Un vēl — ir jāapzinās, ka piedalīšanās pensiju 2. līmenī neko nemaksā.
Vispirms jāatceras pensiju 2. līmeņa būtība — tas nozīmē, ka daļu no obligātajām sociālās apdrošināšanas iemaksām uzkrāj tieši maksātāja pensijai, nevis šobrīd izmaksā vecuma pensijās. Šāda — uzkrājošā — būtība nenoliedzami ir daudz atbilstošāka latviskajai individuālista mentalitātei nekā solidaritātes princips pensiju 1. līmenī, kurā iemaksātie nodokļi nonāk šodienas pensionāru makos. Savukārt iemaksātos līdzekļus, kuri nonākuši pārvaldnieku rīcībā, iegulda ar mērķi dot peļņu. Te arī izpaužas viens no svarīgākajiem 2. līmeņa pārvaldītāja izvēles kritērijiem — kādu ienesīgumu tas spēj nodrošināt?
Latvijas pensiju sistēmas vēsturē līdz 2002. gada beigām vienīgais 2. pensiju līmeņa pārvaldītājs bija Valsts kase. Pēc tam tai pievienojās virkne privāto pārvaldītāju, kuri aktīvi konkurē gan ar valsts ierēdņiem, gan savā starpā. Nepilnu triju gadu laikā pensiju tirgus gandrīz pilnībā ir izveidojies no jauna — Valsts kases kā pārvaldītāja nozīme pakāpeniski, bet nenovēršami samazinās, savukārt privātie pārvaldītāji arvien palielina savu klientu skaitu. Piemēram, viens no 2. pensiju līmeņa aktīvākajiem un šobrīd visstabilākais pārvaldītājs — “Hansabankas Hansa Pensijas” — šī gada februārī pārspēja Valsts kases līdz šim netraucēto līderību, sasniedzot dalībnieku skaitu, kas pārsniedz 200 tūkstošu.
Nedaudz paanalizējot, kā privātie pārvaldītāji mēģinājuši pārliecināt sadarboties ar viņiem, var iezīmēt divus argumentācijas veidus — emocionālo un racionālo. Vieni mēģina uzsvērt, ka par vecumdienām jāpadomā jau šodien un jaunība nav pretrunā ar pensiju, otri min ienesīguma procentus, vēl citi sola papildu labumus, ja pievienosieties viņu pensiju plānam. Pirmkārt, jāsaka viena pārvaldītāja vārdiem — pensijas ir modē, jo lielais privāto pensiju plānu dalībnieku skaits apliecina, ka iedzīvotāji plāno arī tālu nākotni un domā ilgtermiņā. Otrkārt, vēlos atgādināt, ka nevajadzētu paļauties vienīgi uz reklāmas solījumiem, bet spriest arī pašiem, pirms izlemt, kur nonāks sociālā nodokļa iemaksas.
Vienu kritēriju lēmuma pieņemšanai jau nosaucu — tas ir ienesīguma procents, kuru var nodrošināt konkrētais pārvaldītājs. Nav jābūt finanšu speciālistam, lai saprastu, ka šis procents norāda, cik daudz naudas nopelnīts ieguldījumos, un, protams, jo tas augstāks, jo labāk. Taču ātra peļņa nav tas, kas vajadzīgs labai vecuma pensijai — ja ieguldījumu ienesīguma procents ir stabils visā pensijas fonda darbības laikā, tuvu vai augstāks par vidējo pensiju 2. līmenī kopumā, tad iespējamība, ka arī turpmāk tas tāds saglabāsies, ir pietiekami liela. Un stabilitāte ir tieši tas, kas vajadzīgs pensijai. Viens piemērs stabilam un ilgtermiņā labam ienesīgumam ir jau minētais dalībnieku skaita līderis “Hansa Pensijas”, kurš spējis nodrošināt gan labus ienesīguma procentus, turklāt pēdējā laikā tos paaugstinot, gan arī ļoti veiksmīgi vadīt lielo aktīvu apjoma un dalībnieku skaita pieaugumu.
Ja vēlaties vēl labāk izsvērt savu lēmumu par piedalīšanos 2. līmeņa pensiju plānā pie kāda privātā pārvaldītāja, nozīmīga pārvaldītāja reputācija, viņa pieredze ieguldījumu jomā, kā arī informācijas iegūstamība un pārvaldītāja atvērtība, spēja izskaidrot nesaprotamos jautājumus.
Vēl pirms desmit gadiem doma, ka man pensiju varētu maksāt kāda privāta struktūra, nevis valsts, likās nepieņemama, taču tagad privātie pensiju pārvaldītāji ir ikdiena. Uzskatu, ka tā ir pozitīva apziņas maiņa mūsu sabiedrībā, kā arī veiksmīgs pensiju reformas un 2. līmeņa pensiju ieviešanas rezultāts. Arī pensiju jomā cilvēkiem vajadzētu paļauties uz sevi, nevis akli uzticēties reklāmām un mārketinga solījumiem, — uzdot jautājumus, salīdzināt un izvērtēt. Pārdomām un analīzei patērētais laiks šodien var atmaksāties pēc vairākiem gadiem, kad izrādīsies, ka draugs, kurš rūpīgi izvēlējās savu pārvaldītāju, saņem lielāku pensiju.
