Sabiedriskais transports ir īpaša vide, kurā var piedzīvot neparastas lietas, iepazīt cilvēkus, novērtēt viņu rīcību neierastās situācijās.
Sabiedriskais transports ir īpaša vide, kurā var piedzīvot neparastas lietas, iepazīt cilvēkus, novērtēt viņu rīcību neierastās situācijās. Braucot satiksmes autobusā uz Rīgu, diemžēl kārtējo reizi pārliecinājos, cik ļoti cilvēki ir aizņemti ar sevi un vienaldzīgi pret apkārtējiem.
Tuvojoties Salaspilij, kādai pusmūža sievietei palika slikti ar sirdi. Autobusa vadītājs apstājās pieturā. Kopā ar šo pasažieri brauca meita, un, tikai pateicoties viņas ātrajai reakcijai un rūpēm, nenotika lielāka nelaime. Līdzjūtīgākie pasažieri ātri atrada validolu un meklēja ūdeni, lai sasirgusī varētu padzerties.
Liekas, nu kas gan neparasts šādā situācijā? Un tad es autobusā pamanīju kādu medicīnas darbinieci, kuru agrāk biju redzējusi aprūpējam pacientus Aizkraukles slimnīcā. Sieviete dzīvi ar kādu sarunājās, komentējot notiekošo. Taču viņas vairāk interesēja, kad beidzot atbrauks slimnieces meitas izsauktā ātrā palīdzība, nevis kā sniegt pasažierei neatliekamo palīdzību.
Vai tiešām medicīnas darbinieka rūpes par sasirgušajiem aprobežojas tikai ar darba laiku un darba vietu? Kā cilvēks, kurš vairākus gadus mācījies sniegt cilvēkiem gan neatliekamo palīdzību, gan aprūpēt viņus ikdienā, šādā situācijā var palikt vienaldzīgs? Saprotu, ka, dodoties uz galvaspilsētu, medicīnas darbinieki rokassomiņā neņem līdzi medikamentus un instrumentus. Taču varbūt bija nepieciešams padoms, kādā pozā slimnieci labāk novietot. Varbūt pietiktu ar to, ka izmisušās sievietes zinātu — līdzās ir profesionāle. Tas radītu drošības sajūtu.
Pēc mirkļa jau puse autobusa pasažieru sāka pukstēt: “Vai tiešām mums te tik ilgi jāstāv? Un ja nu ātrā palīdzība atbrauc tikai pēc stundas?”. Viņuprāt, sirds slimniece ārstu mierīgi varēja gaidīt pieturā uz soliņa — ārā, lietū. Vēlāk, izkāpusi no autobusa, dzirdēju komentāru: “Pēc simptomiem varēja redzēt, kā viņai “lēkā” spiediens. Domāju, tas noteikti bija mikroinfarktiņš!”. Tā sprieda kundzītes, kuras ne pirksta nepakustināja, lai sniegtu palīdzību vai vismaz pateiktu laipnu vārdu.
Un ja nu šāds medicīnas darbinieks tikpat vienaldzīgs pret aprūpējamajiem pacientiem ir arī savā darba vietā? Vai tiešām dzīves negācijas tik ļoti notrulinājušas cilvēku prātus un jūtas, ka vienīgā doma, kas mūsos mājo, ir — ka tik pašam labi?
