Latvija jau labu laiku dzīvo nākamā prezidenta gaidās, bet pēdējās nedēļas laikā notiek arī kaut kas interesantāks par “taustīšanos” īstā kandidāta meklējumos.
Latvija jau labu laiku dzīvo nākamā prezidenta gaidās, bet pēdējās nedēļas laikā notiek arī kaut kas interesantāks par “taustīšanos” īstā kandidāta meklējumos. Šonedēļ Valsts prezidenta amatam oficiāli izvirzīti trīs pretendenti — partijas “Jaunais laiks” Saeimas deputāte Sandra Kalniete, ārsts Valdis Zatlers un bijušais Satversmes tiesas priekšsēdētājs Aivars Endziņš. Kalniete šo ceturtdien atteicās no kandidēšanas un aicināja savus atbalstītājus balsot par Endziņu, taču Saeimas koalīcijas partijas paziņojušas, ka visas vēlas redzēt prezidenta amatā Valdi Zatleru.
Apsveicami, ka pretēji tautas bažām un prognozēm partijas par vienu kandidātu tāpat nespēs vienoties, politiķi vēlreiz pierādījuši, ka politika ir un paliek kompromisu māksla. Vēl gan jaunais prezidents nav ievēlēts, un līdz 31. maijam vēl ir pietiekami daudz laika arī pārmaiņām. Taču tā vien šķiet, ka pārāk maz laika atvēlēts tiem, kuri ar milzu entuziasmu sāk “melno pleķu” meklēšanu prezidenta kandidātu biogrāfijās.
Zatlers šīm amatam neder — tāds varētu būt sauklis šo aktīvistu centieniem, taču nekādus lielus grēkus viņa biogrāfijā neizdodas atklāt. Jā, vienīgi to, ka viņš ir ārsts, un tātad ārsts ņem “kukuļus”. Un nekādi pierādījumi te vairs nav vajadzīgi… Otram kandidātam Aivaram Endziņam pārmet nepareizu politisko pagātni, un viens otrs steidz paziņot: viņš izskatās slikti un neatbilst tēlam, kādam vajadzētu būt valsts prezidentam. Savukārt kādā intervijā ar Zatleru lasu žurnālista secinājumu: “Viņš nav politiķis un nevar pateikt, vai būs labs prezidents, bet labs cilvēks gan!”.
Nu, protams, gribas labu un smuku prezidentu, gudru arī, ar stingru nostāju valsts politikā. Tā šo uzskaitījumu varētu turpināt, bet grūtāk ir atrast atbildi — vai mēdz būt šāds “viss labais vienā”? Šķiet, šoreiz mēs tādu diez vai atradīsim, jo, godīgi sakot, ne jau to partiju pārstāvji šobrīd meklē.
