Kādas izjūtas rodas ģimenē, ja bērns uz laiku atstāj mājas, lai dotos ceļojumā, koncerttūrē, uz treniņnometni vai kur citur? Kā viņam palīdzēt sagatavoties pirmajām patstāvīgajām gaitām? Katrā ģimenē šajā jomā ir cita pieredze.
Silvio nobijies raudāja
Septiņpadsmit gadu vecajam Jānim Pampem pirmais patstāvīgais ceļojums, turklāt uzreiz uz ārzemēm — uz Itāliju —, gadījās pirms četriem gadiem, kad viņš mācījās Jelgavas 4. pamatskolas 5. klasē. Jau vairākus gadus šī skola piedalās “Comenius” skolu partnerības projektā, un bērniem, kuri turklāt cītīgāk apgūst angļu valodu, bijusi iespēja kopā ar savām skolotājām ceļot pa dažādām ES valstīm. Jānis atceras: “Stāsts par šo braucienu jāsāk ar to, ka vispirms mūsu skolā viesojās bērni no dažādām Eiropas valstīm. Mūsu ģimene uzņēma itāliešu zēnu Silvio, kurš bija atbraucis no Agliānas pilsētiņas.” Pirmā tikšanās ar ciemiņiem bijusi pie Jelgavas viesnīcas. Kāda meitene no Norvēģijas izvilkusi brošūru, kurā aprakstītas Latvijas dzīves ēnas puses, un citus atbraukušos bērnus ņēmusies “izglītot”, ka nu jābūt ļoti piesardzīgiem, jo vide te ir krietni bīstamāka nekā mājās. Silvio, kas prom no mājām bija pirmo reizi, uznāca raudiens. Ko darīt? Labi, ka līdzi bija itāliešu skolotājas, un tad pamazām pie kopīgām pusdienām, kurās piedalījās arī Jāņa ģimene, Silvio garastāvoklis uzlabojās. Vēlāk jau sapratušies labi, tikai ar angļu valodu itāliešu skolēniem, kā Jānis spriež, tā pavājāk — ar Silvio varējuši aprunāties tikai par to, kāds ārā laiks. Jāņa tēvs Ēvalds Pampe ievērojis, ka Silvio ir diezgan reliģiozs. Gan rītā ceļoties, gan vakarā, gulēt ejot, viņš pārmetis krustu. Iespējams, tas arī palīdzējis zēnam saglabāt stabilitāti.
Liels bijis Jāņa pārsteigums, kad pēc pusgada angļu valodas skolotāja Aiga Tomase viņam negaidīti piedāvāja doties uz Itāliju, to pašu Agliānas pilsētiņu, kur ir sadarbības partnerskola. Visus ceļa un uzturēšanās izdevumus sedza ES. Ģimene piekrita. “Tā savukārt bija mana pirmā reize, kad braucu tālu prom no mājām,” atceras Jānis. Atmiņā viņam palikušas laipnās stjuartes lidmašīnā no Rīgas uz Milānu, Florences katedrāle, muzeji. Dzīvojuši itāliešu ģimenēs, diemžēl ne pie Silvio. Vislabāk angļu valodu ģimenē, kurā viesojās Jānis, zinājusi māte. Ar bērniem diemžēl kontakts valodas barjeras dēļ bijis visai ierobežots. Itāliešu gan bijuši ļoti laipni, un tad jau varējuši saprasties pat ar žestiem. Pēc gada zēna ģimenei Jelgavā atkal vajadzēja uzņemt itāliešu ciemiņus — divas Agliānas skolotājas —, bet 2007. gadā ceļojumā uz Itāliju devās visa Jāņa ģimene. Tēvs domā, ka dēlam dalība “Comenius” projektā nākusi pa labu. Paplašinājies apvārsnis, nostiprinājusies motivācija labi mācīties, ko viņš tagad dara Rīgas Valsts tehnikumā. Par dzīvi nesūdzas arī cita šā projekta dalībniece vienpadsmitgadīgā 6. klases skolniece Agnese Blūmane. Viņai pērn Velsā gājis tik labi, ka negribējies pat braukt mājās.
Svētki ieiet vēsturē
“Paldies Dievam, ka viss beidzās bez neviena letāla gadījuma. Šķiet, tikai “post factum” mēs sākām apzināties, ka tā varēja arī nebūt,” stāsta 10. Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku dalībnieces Elīnas (vārds mainīts) tēvs. 11. jūlijā Rīgā, “Daugavas” stadionā, viņa meita piedalījās deju uzvedumā “Deja kāpj debesīs”. Todien svelme sasniedza trīsdesmit grādu. Stadiona mākslīgais zāliens bija sakarsis vēl vairāk. “Bērni ģība kā mušas. Mūsu meitai pēc pirmā koncerta sākās galvassāpes, un viņa tika atvesta mājās,” stāsta Elīnas tēvs. Viņš uzsver, ka bērniem milzīgu slodzi jau radīja mēģinājumi, kas ilga sešas dienas pirms koncerta. Lielajā “Daugavas” stadionā viņi nepagurdami bija strādājuši no rīta līdz vakaram, gatavojoties savam iznācienam. Deju uzveduma divas izrādes bija ieplānotas dienas pašā karstākajā laikā — koncerti sākās pulksten 11 un 16. “Saprotu, ka nākamos svētkos kaut kas tamlīdzīgs atkārtoties nevarētu. Bet sirds sāp par to, ka tas atkal ir gadījums, kurš rāda uz mūsu prāta trūkumu. Cik bērniem vajadzēja ciest, lai nonāktu pie šīs atziņas!” teic Elīnas tēvs. Šie skolēnu dziesmu un deju svētki, iespējams, paliks vēsturē kā vienreizējs gadījums, kad medicīniskā palīdzība tika sniegta simtiem dejotāju, kad, vai nu izdabājot valsts augstākajām amatpersonām (kuru laiks esot līdz minūtei saplānots mēnešiem uz priekšu) vai arī vienkārši attapības trūkuma dēļ, pirmais koncerts netika pārcelts uz agrāku rīta, bet otrais, noslēdzošais — uz vēlāku vakara stundu. “Ko man bija atbildēt cietušo vecākiem? Jūsu bērns, ko esat mums uzticējuši, ir kvalificētu mediķu aprūpē?” kā murgu atceroties 11. jūlija koncertus, teica kāda bērnu deju kolektīva vadītāja.
Atvadāmies nopietni
Jelgavnieku Ozolinkēviču ģimenē septiņpadsmitgadīgais dēls Marks, kā mājinieki ar domīgu smaidu saka, krieviski protot labi ja desmit vārdu. Taču viņš šajās dienās ir Maskavā, kur Krilatskas airēšanas kanālā notiek Eiropas junioru čempionāts smaiļošanā un kanoe airēšanā. Marks ir jaunāks par juniora vecumu, taču puiša sekmes sportā ir tik izcilas, ka viņš spēj konkurēt ar gados vecākiem. “Bez treneres es viņu uz Maskavu nelaistu,” nosaka Marka tēvs Agris Ozolinkēvičs, taču var just, ka viņš lepojas ar dēla panākumiem un ir biežs līdzjutējs airētāju sacensībās. Marka jaunākais brālis trīspadsmitgadīgais Filips, kurš arī sporto, teic, ka prombūtni no mājām sacensībās un nometnēs viņam neesot grūti pārdzīvot, jo sportistam taču vienmēr ir ko darīt. Jāgatavojas startam, jātrenējas. Ja dzīvē ir mērķi, skumjām neatliekot laika. “Dodoties prom, es nekad nepasaku vien “čau”, vienmēr kopā ar vecākiem izrunājamies, kā vajadzētu uzvesties, ko darīt, ko ne,” stāsta Filips. Viņa tēvs piebilst, ka bērnu sajūtas prombūtnē ļoti atkarīgas gan no attiecībām ģimenē, gan paša rakstura. Ar katru ir citādi, pat tad, ja viņi auguši vienā ģimenē.
