Par Elviju Zālīti, puisi no Pļaviņām, kurš slimības dēļ pēkšņi nonāca ratiņkrēslā, rakstījām vairākkārt: pirmo reizi —
2010. gada janvārī, ģimenei izmisīgi meklējot iespēju atrast piemērotu dzīvojamo platību, lai Elvijs varētu izkļūt no dzīvokļa un apmeklēt skolu. Otra publikācija pēc gada vēstīja, ka dzīvokļa problēma atrisināta un drīzumā paredzēta nobrauktuves izbūve. Šīgada jūlija nogalē devos uz Pļaviņām, lai uzzinātu, kā šajos piecos gados klājies Elvijam un viņa ģimenei.
Palīdzēja gan savējie, gan svešinieki
Nelaime notika gadā, kad Elvijs absolvēja devīto klasi. To izraisīja iedzimta kaite, vienkārši skaidrojot — nepareizi saauguši asinsvadi muguras smadzenēs, par ko līdz tam pat nenojauta. Ārsti, cerot uz iespējami sekmīgu iznākumu, ieteica operēt. Paralīze radās pēc operācijas, rezultātam nevajadzēja būt tādam, kāds tas izvērtās. Pēc operācijas puisis varēja vien pagrozīt galvu, vēlāk pamazām atguva tikai daļu ķermeņa funkciju. Tolaik Zālīšu ģimene dzīvoja mazā dzīvoklītī, otrajā stāvā, bez jelkādām saprātīgām iespējām izkļūt ārā. Turklāt Elvijam vajadzēja doties uz skolu, jo viņš turpināja mācības vidusskolā. Ģimenei bija sarežģīta finansiālā situācija, arī ekonomiskās krīzes laiks valstī, tomēr gan pašu spēkiem, gan ar cilvēku atsaucību — palīdzēja radi, draugi, paziņas un svešinieki — beidzot iegādājās piemērotu dzīvokli netālu no skolas. 2011. gadā ar pašvaldības atbalstu beidzot izbūvēja arī nobrauktuvi, nu Elvijam bija iespēja izkļūt no četrām sienām. Kopš tā laika pagājuši aptuveni pieci gadi.
Jāuztur formā
Ir tveicīga apmākusies diena, kūtri līņā siltas lāses. Daudzīvokļu mājas pirmā stāva lodžijā, no kuras ved nobrauktuve, zied krāšņas vasaras puķes. Durvis atver Elvija mamma Maruta, tikpat sirsnīga un smaidīga, kā pirmoreiz tiekoties. Šajos piecos gados dzīve ritējusi savu gaitu — Elvijs pabeidzis vidusskolu, turklāt par izcilām sekmēm saņemot Atzinības rakstu no toreizējā premjera Valda Dombrovska. Šobrīd puisis gatavo kavalifikācijas darbu, viņš studē informācijas tehnoloģijas Alberta koledžā.
Maruta atzīst, ka šajā laikā galvenais bijis uzturēt dēlu iespējami labā fiziskā formā. ‘‘Elvijam vajadzīga regulāra fizioterapija, vingrošana, peldēšana. Interesējāmies par sanatoriju Vaivaros, kur braucām pirmos trīs gadus, taču tur pirmkārt uzņem akūtos pacientus — pēc slimnīcas. Lētākais piedāvājums Latvijā ir Rāznas sanatorijā, tur ar ārsta nosūtījumu jāmaksā 25 eiro diennaktī, un tā ir liela summa. Turklāt tie nav vienīgie izdevumi — turp vēl jātiek, un svarīgi būtu veikt visu desmit dienu kursu. Nav padomāts arī par to, ka cilvēks maksā par desmit dienām, bet sestdienās, svētdienās procedūras nenotiek.”
‘‘Elvijam nepieciešamas regulāras vizītes pie fizioterapeita, tāpēc svarīga iespēja maksimāli ērti pārvietoties,” stāsta tētis Valdis. “Ar ratiem mašīnā iekšā tiekam, bet ir vairākas problēmas — nav speciālu stiprinājumu ratu fiksācijai, un, sēžot ratos automašīnā, ir grūti, jo ratiņkrēsls ir par augstu — jāpieliec galva. Risinājums būtu piemērots automašīnas sēdeklis, lai Elvijs pats varētu tajā iesēsties. Ja kaut kur tālāk jābrauc, Elvijs jāieceļ sēdeklī, un tad bez palīdzības nevar iztikt.”
Nav vienkārši pasūtīt aprīkojumu, kaut vai krēslu automašīnai — Latvijā tādu nenopirkt, jāpasūta no ārzemēm, taču tas ir dārgs un pirkt neizmēģinot negribas. “Vajag pamēģināt, redzēt, vai darbojas,” saka Maruta. “Vienkāršāk būtu, ja funkcionētu abas rokas, taču, ja tikai viena, ir grūtāk. Palīgierīces, kas nepieciešamas ikdienā, valsts nodrošina. Kā būs tālāk, nezinu, jo priekšroka ir tiem cilvēkiem, kuri strādā vai mācās. Pārējiem jāgaida kopējā rindā.”
Astoņas stundas pastaigām mēnesī
Elvijam ļoti patīk ūdens, un, cik iespējams, viņš dodas peldēties. Ziemā Kokneses baseinā, bet vasarā tas iespējams arī Pļaviņās, tomēr vienmēr ir problēma ar iekļūšanu un izkļūšanu no ūdens — vajag kādu, kurš spēj iecelt un izcelt no ūdens. Elvija tētim Valdim ir II grupas invaliditāte, tādēļ viņš daudz nespēj palīdzēt.
“Gaidām, varbūt Kokneses baseinā būs kāda palīgierīce, ar ko varētu iekļūt un izkļūt no baseina. Tagad mums bieži palīdz Elvija brālēns. Vienmēr vajag kādu cilvēku, kurš cilā,” stāsta Maruta un piebilst, ka šajos gados muguras problēmas radušās arī pašai. “Kaut vai dodoties pie ārstiem — Aizkrauklē problēmu nebija, bet Jēkabpilī gan bija grūtības, piemēram, pie fizioterapeita — nekas nav pielāgots cilvēkam ar ierobežotām kustībām, nav palīgu, cēlām Elviju kopā ar ārstu fizioterapeitu. Tāpēc arī retāk braucam pie ārsta, kaut teorētiski varētu izbraukāt.” Valsts apmaksātai vizītei pie speciālista rindas ir garas un jāgaida ilgi. Rindā uz magnētisko rezonansi gaidīja gadu, bet ir speciālisti, piemēram, rehabilitologs, pie kuriem var tikt samērā drīz.
“Asistentu pakalpojumi, kas šobrīd pienākas invalīdiem, ir smieklīgi. Sākotnēji tos apmaksāja visiem, kas pieteicās, neiedziļinoties, vai cilvēks vispār var tikt ārā no mājas, ja ir I grupa, tātad atbalsts pienākas,” stāsta Maruta. “Pirms kāda laika noteikumus mainīja, un tagad sociālajos tīklos cilvēki smejas: cietumniekam vajag ārā svaigā gaisā dienā pavadīt četras stundas, bet invalīdam mēnesī — astoņas. Manuprāt, būtu ļoti pareizi, ka nevis ģimenes loceklis ir asistents, bet cilvēks no sociālā dienesta ar nepieciešamajām prasmēm, zināšanām un fiziski spēcīgs. Bet kur ņemt tādus cilvēkus?” retoriski jautā Maruta. “Mums visu laiku palīdz radi, ja viņu nebūtu, nezinu, kā tiktu galā.”
Studē budžetā
Elvija istabā no viņa ierastākā skatpunkta var redzēt lodžijā ziedošās puķes, pretējo māju. No rīta viņš pasēž gultā. Atpūšas. Kādu laiku pastāv. Gultā no krēsla Elvijs var iekļūt pats. Visu dienu nosēdēt krēslā vai nogulēt nevar, tādēļ kādam jāpalīdz mainīt pozu. Šobrīd Elvijam lielāko daļu laika aizņem kvalifikācijas darba izstrāde. Pēc Pļaviņu novada ģimnāzijas absolvēšanas viņš iestājās Alberta koledžā un drīzumā iegūs programmētāja diplomu.
“Gribēju studēt matemātiku Latvijas Universitātē, taču mācīties no mājām šajā programmā nevarēja,” stāsta Elvijs. “Meklējot citas skolas, atradu Alberta koledžu. Tieši togad pirmo reizi tur piedāvāja e-lekcijas — vari studēt no mājām, un lekcijas notiek tiešsaistē. E-lekcijām nebija budžeta vietu, tomēr direktora vietniece Anna Saltikova mudināja mani pieteikties, sakot, ka manu pieteikumu izskatīs individuāli un varbūt radīs iespēju piedāvāt studēt budžetā.”
Budžeta vietu puisim piedāvāja ar nosacījumu, ka atzīmes nedrīkst būt zemākas par astoņām ballēm. Elvijam eksaktie priekšmeti padevās jau vidusskolā, nosacījums radīja nelielu spriedzi, bet īpašas raizes nesagādāja. “Nebija tik traki,” pasmaida puisis. ‘‘Programma ilgst divarpus gadu, taču veselības dēļ vajadzēja akadēmisko gadu. Termiņi, lai uzrakstītu kursa darbu un prakses pārskatus, bija diezgan īsi. Gatavojot kursa darbu, iespringu uz rakstīšanu, nogurstot, nevis atpūtos, bet turpināju darboties līdz vieniem, diviem naktī. Tā bija pārāk intensīva slodze, tāpēc saasinājās muguras problēmas. Sapratu, ka veselība ir svarīgāka. Grūtākais bija rakstīt kursa darbus un prakses atskaites, nepatīk lietas, kur “jālej ūdens”. Visu gribas uzrakstīt pašam, nevis kopēt.” Jautāts, vai vēlētos mācīties tālāk, Elvijs atteic: “Pat ja mācītos — par ko? Izvēle nav bezizmēra, ir ierobežots profesiju skaits, ko var apgūt — sešas, septiņas. Ja būtu iespējams mācīties matemātiku, ja tiktu budžetā, tad labprāt.”
Saista matemātika un fizika
Arī studējot un meklējot prakses vietu, Elvijs saskārās ar grūtībām. Sākotnēji rakstīja pieteikumus visiem Latvijas lielākajiem IT jomas uzņēmumiem, neviens nesniedza pozitīvu atbildi vai atbildēja, ka praktikanti jau ir. Tad pievērsās mazajiem uzņēmumiem, līdz dabūja prakses vietu Rīgā, nelielā uzņēmumā, kas veidoja mājaslapas. “Secināju, ka ar darba iespējām ir diezgan bēdīgi, pārsvarā visur prasa programmētājus ar darba pieredzi. Turklāt daudzi grib, lai strādā klātienē. Būt klāt darbavietā man būtu iespējams tikai Pļaviņās. Pēc skolas beigšanas meklēšu darbu, nezinu, kā būs.”
Liela aizraušanās Elvijam ir eksaktā pasaule. “Man ļoti patīk matemātika, fizika. Ne tieši tas, ko māca skolā, bet specifiskas, interesantas lietas par kosmosu, melnajiem caurumiem, zvaigžņu rašanos. Matemātikā — paradoksi, interesanti koncepti. Tādas nestandarta lietas. Internetā ir daudz video, tos arī skatos, kā arī lasu dažādus rakstus. Protams, angļu valodā, latviski tādu materiālu ir maz. Grāmatas lejuplādēju un lasu datorā, tas ir daudz ērtāk. Labprāt skatos filmas, arī seriālus, bet teātris nepatīk. Pārāk samāksloti viss, tēlošana ir tik acīmredzama. Saista viss dabīgais, lai būtu īsts. Man rodas mazrunība, ja ir saruna par bezjēdzīgām lietām — kā tev iet, ko dari, kas teiktas pieklājības pēc, patiesībā negaidot atbildi.”
“Nākotnē raugos reālistiski. Nav jēgas ļoti plānot, domāt,” Elvijs nosaka. “Vai ir kaut kas, ko vēlos izdarīt? Vai tad es to jau nebūtu izdarījis? Nav tāda sapņa. Jāpabeidz skola, jāatrod darbs. Darbs ir nepieciešamība. Ja nevar strādāt, tad jāmācās. Mācīties vienmēr var kaut kādā veidā. Īpaši tagad, kad internetā var atrast tik daudz labas lietas. Vienīgi pašam ir grūtāk, nav tik lielas motivācijas. Turklāt vēl pašam jāsaprot, kas ir tas svarīgākais.” ◆
