Sācies kārtējais Latvijas pludiņmakšķerēšanas čempionāts, kura pirmais posms, kā jau ierasts, pēdējos septiņus gadus notika Ventā. Tajā pašā laikā šie mači pārklājās ar Latvijas spiningošanas čempionāta atklāšanu Liepājas ezerā. Savukārt Ogres upes augštecē notika pirmie foreļu un alatu mači, ko organizēja biedrība “Mēs zivīm”.
Rūpētāju jubileja
Būs pagājuši jau trīs gadi, kopš Ogres upē tika ielaisti foreļu un alatu mazuļi, kuri šajos gados ir prāvi paaugušies. Latvija nepieder pie lielvalstīm, tāpēc šādas ziņas no Latvijas novadiem ir noderīgas katram copmanim. Sākot no 1. jūnija, no Vecogres HES uzpludinājuma, kas ir Mazozolu pagastā Ogres pusē, pa straumi uz leju, līdz Lēdmanes pagasta robežai pie mājām “Rešņi”, būs atļauts makšķerēt, tikai nopērkot licences. Krastmalās būs izliktas brīdinošas zīmes. Būs atļauts noķert strauta un varavīk-snes foreles. Diennaktī paturēt drīkstēs vienu gabalu no katras zivju sugas, un minimālais atļautais izmērs būs 30 centimetru. Turklāt līdakas, sapalus, baltos sapalus drīkstēs ķert visu gadu, un līdakām nav noteikts izmēra un skaita ierobežojums. Savukārt alatas un salates lomā paturēt būs aizliegts! Ja ir vēlme ko uzzināt sīkāk vai redzat, ka nagi kādam niez uz tīklu, murdu vai “elektriķu” pakalpojumiem, tad ziņojiet pa kontakttālruņiem: 26116445, 28600969, 26481305 vai 29750918! Mums, visiem godīgajiem makšķerniekiem, ir pienākums sargāt šīs zivis no “maliķiem”, lai pašiem pēc tam būtu prieks iet uz copi un nebūtu jāsūdzas par iztukšoto upi.
Kāpēc atļauts ķert visu izmēru līdakas, turklāt neierobežotā daudzumā, skaidrot nav īpašas jēgas, jo situācija ir labi izprotama. Proti, mazajām forelītēm jāļauj paaugties, un viņas nav ielaistas šajā rajonā tāpēc, lai barotu zaļsvārces.
Pieredze ņemta vērā
Šobrīd labi sokas līņu ķeršanā. Protams, līnim nepatīk vēss un lietains laiks, kas šad tad mūs nepatīkami traucē. Taču nav tik traki, un var atrast arī mierīgākus ūdeņus, kur ir seklāks, kur ūdens siltāks un mierīgāks. Viena tāda vieta ir visiem zināmais Lobes ezers. Visas ezera laivu bāzes strādā ar pilnu jaudu, un, lai noīrētu laivu brīvdienās, nepieciešams to izdarīt jau nedēļas viducī. Citādi vajadzēs braukt kur citur.
Māra Oltes (TV raidījuma par copi vadītājs — red.) skubināts, kādā darbadienas vakarā ap pul-ksten 16 iebraucu Lobes ezerā “pasēdēt” uz līņiem. Līdzi ņēmu divas balonēzes tipa makšķeres ar 3 un 4 gramu pludiņiem. Pamatauklas resnums bija 0,23 milimetri, pavadiņa — 0,2 milimetri, un šoreiz izlēmu nedaudz paeksperimentēt ar āķa formu. Tā kā arsenālā ir “smalki” karpu āķi ar tikai tiem rūpnīcas piedāvāto izliekumu, nodomāju, ka paskatīšos, kā līnim patīk šis variants.
Aizsteidzoties notikumiem priekšā, varu teikt, ka no pieredzētajām 11 copēm nebija neviena “aizgājēja”! Tā gadās reti, bet, kā saka, pieredze tiek ņemta vērā! Iebarojamajai barībai šoreiz izmantoju “N-G MIX” līņiem un karūsām paredzēto barību. Zinot, ka vēlāk būs klāt M. Olte, iejaucu trīs iesaiņojumus attiecīgās barības, piejaucu sagrieztas sliekas, nedaudz “balto” un līņiem paredzēto, veikalā nopērkamo, “atraktoru”. Barību gatavoju krastā, jo vismaz 20 minūšu jāļauj tai ievilkties.
“Tad izdomāju viltību — uzspraužu uz āķa pusdzīvo nakteni, klāt pielieku kustīgu slieciņu.”
Tas tāpēc, lai katra cietākā un sausākā barības sastāvdaļa izmir-ktu un nogrimtu vajadzīgajā vietā un laikā. Pa šīm minūtēm jāatrod vieta, kur visnotaļ simpātiskais (arī garšīgais) dūņu resnulis varētu gaidīt ar visām no tā izrietošajām sekām. Gaisa temperatūra virs plus 25 grādiem, mākoņa neviena, un bezvējš jau pirmajā stundā lika par sevi manīt. Jau likās, ka nevis es noslēgumā cepšu līņus, bet cepšos pats. Atradu pirmo, no skata cerīgo vietu un iemetu ierastās piecas apelsīna lieluma iebarojuma bumbas — tā, lai tās nebūtu vienā vietā, bet nedaudz izklaidus. Tas ir, aptuveni divu metru rādiusā. Iemesls viens — nebija zināms, vai apakšā nav zāļu klājiens. Lai izslēgtu iespējamību, ka esmu uzbarojis tieši virsū zāļu kušķim, laukums bija jāpalielina.
Pēc pēdējās vietas iebarošanas atgriezos pirmajā vietā, noenkurojos tā, lai laiva stabili stāvētu uz vietas un varētu mest ēsmu uz divām diametrāli pretējām pusēm. Kā zināms, pēc katra līņa izvilkšanas tur minūšu 20 var neko nedarīt — visi līņi no barības galda būs pamukuši.
Veicas!
Cepdamies saulē, ik pa brīdim uzgāžot atvēsinošu ūdeni, sagaidīju pulksten 19. Pievakare. Bija informācija, ka līnim vislabāk garšo naktstārpi, bet līdzpaņemtais daudzums lika būt piesardzīgam, tie tika taupīti vēlākām nakts stundām. Līdz tam tika mēģināts ķert gan uz “balto” tārpu pušķa, gan kustīgām sarkanajām slieciņām (komposta). Arī iebarojamās barības bumbiņas kopā ar rupjmaizi — nekā… Masveidīgi ķērās ruduļi, no kuriem vairāki sasnieguši pat 400 gramu.
Viss palika aizdomīgi kluss, tikai tumšās niedres ik pa brīdim smagi noliecās. Kļuvu uzmanīgāks un sāku vērot ūdens virsmu, līdz pamanīju nelielus burbulīšus. Tad no ūdens parādījās liela spura (dziļums šajā copes vietā nepārsniedza 80 centimetru), sapratu, ka pienācis laiks naktstārpiem. Paņēmu kastīti — šoks! Lai kā biju sargājis šos dārgumus no karstuma ietekmes, tie acīmredzami bija nobeigušies. Ķeru telefonu un zvanu M. Oltem, kurš vēl maisās pa galvaspilsētu, un paziņoju notikušo. Māris saka — viss būšot kārtībā, jo tārpus pasūtījis.
Sēžu laivā un funktierēju, ko darīt. Uzlieku vēlreiz trīs ņiprus sarkanos mēslu tārpiņus un trīs “baltos”. Rezultāts — nulle, bet jūtu, ka līnis staigā, jo kustas visa zāļu pamale. Tad izdomāju viltību — uzspraužu uz āķa pusdzīvo nakteni, klāt pielieku kustīgu slieciņu. Minūšu desmit pludiņš stāv kā iesalis, sāk likties, ka nekas nelīdzēs, taču tad līnim vien raksturīgā izgaršošana ir sākusies. Nedaudz pa labi, pa kreisi, un pludiņš iesāk lēni līganu peldējumu gar zāļu malu. Gaidu, bet tad, it kā barjeru sastapis, neredzamais pludiņa vadātājs aši dodas zālēs. Laiks piecirst! Ir! Un pirmo reizi vakarā ņemu rokās uztveramo tīkliņu, lai paņemtu pirmo līni.
Piebildīšu, ka cope notika dziļumā, kurā attālums starp svinu un pludiņu nebija lielāks par 50 centimetriem. Pavadiņas garumu izvēlējos 40 centimetru. It kā prasītos šādās zālainās vietās ko īsāku, bet man patīk eksperimentēt. Lielākie eksemplāri sāka ķerties gandrīz pilnīgā tumsā, un, cik varēja noprast, cope būtu turpinājusies.
Visiem — ne asakas un lai veicas! Neiekulieties nepatikšanās, ievērojiet noteikumus, jo sodi ir bargi un mūsdienās atļauties maksāt par tamlīdzīgām izdarībām nebūtu prātīgi! Manuprāt, tas ir diezgan muļķīgs pasākums. Jums tā nešķiet?
