Līdz 1. aprīlim Valsts meža dienestā mednieku kolektīviem un mežsargiem jāiesniedz anketas par Latvijas teritorijā uzskaitītajiem meža dzīvniekiem. Ņemot vērā šos datus, tiks noteikts medījamo dzīvnieku limits nākamajā medību sezonā.
Medību likuma 20. pants noteic, ka limitēto medījamo dzīvnieku pieļaujamo apjomu katru gadu nosaka Valsts meža dienests (VMD), pamatojot ar ievāktajiem dzīvnieku uzskaites datiem. Nākamās medību sezonas medījamo dzīvnieku uzskaites kārtību nosaka zemkopības ministra 2008. gada 25. janvārī parakstītā instrukcija “Medījamo dzīvnieku uzskaites un limitēto medījamo dzīvnieku nomedīšanas lielākā pieļaujamā apjoma medību platībās aprēķināšanas metodika”. Mežu apsaimniekotāji un lauksaimnieki bieži sūrojas par dzīvnieku posta darbiem, tomēr medījamo dzīvnieku skaita palielinājums katru gadu ir neliels.
Dzīvniekiem savas
iecienītās teritorijas
Dienvidkurzemes virsmežniecības medību inženieris Ainars Dadzis norāda, ka mednieku kolektīviem šajā procesā ir liela teikšana un arī atbildība. Zemkopības ministrijas instrukcijā norādītas trīs dzīvnieku uzskaites metodes: pēc pēdām noteiktā apgabalā un pie barotavām; ekskrementu uzskaite; redzēto dzīvnieku skaits kolektīvo medību laikā.
Instrukcijā noteikta arī bebru apmetņu uzskaite.
Ekskrementu uzskaites metode ir pati precīzākā, bet tā prasa lielu rūpību un laika patēriņu, tādēļ praktiski netiekot lietota. Bezsniega ziemās arī pēdu uzskaite ir apgrūtināta, tādēļ VMD speciālisti paļaujas uz kolektīvajās medībās veikto dzīvnieku uzskaiti.
Medījamo dzīvnieku skaits Latvijā tiek apzināts aptuveni divsimt gadu. Sākotnēji to veica mežsargi, kuri dzīvoja savu meža apgaitu tuvumā un vismaz reizi nedēļā tās izstaigāja kājām vai apbraukāja ar zirgu. Pērn noteiktas dzīvnieku uzskaites teritoriālās vienības. “Taču ir diezgan skaidrs, ka dzīvniekiem ir savas iecienītās teritorijas un vienā uzskaites vienībā var būt vairāku kolektīvu medību iecirkņi. Vieni varbūt dzīvniekus piebaro, un meži viņiem labāki, bet otriem mežs tāds nabadzīgāks, arī zvēru mazāk. Saliekot abus rezultātus kopā, iznāk, ka vienam kolektīvam medījamo dzīvnieku limits būs par lielu, bet otram par mazu,” spriež
a. s. “Latvijas valsts meži” Dienvidkurzemes mežsaimniecības ražošanas speciālists un mednieks Vilis Grāmatnieks.
Pietrūkst zinātniskā viedokļa
“Mans viedoklis ir, ka stirnu un bebru ir uz pusi vairāk, nekā tiek norādīts šajās uzskaitēs. Jā, 1993./
1994. gada ziemā stirnas slimoja un izmira vismaz septiņdesmit procentu visas populācijas. No tā laika medniekiem ir priekšstats, ka stirnas jāsaudzē. Taču tagad viņas savairojušās. Lielāko postu mežam nodara tieši jaunie dzīvnieki, kuri intensīvi barojas,” uzsver V. Grāmatnieks. Turklāt mednieki lielākoties nenomedījot visus atļautos dzīvniekus. Stirnāžus un mežakuiļus vēl nošaujot uz gaidi trofeju dēļ, bet sivēni un kazlēni tiekot cauri “sveikā”, un tā stirnu un mežacūku populācijas aizvien palielinoties.
V. Grāmatniekam neesot nekas zināms par pētījumiem, kas pamatotu, kāds dzīvnieku skaits ir optimāls noteiktai teritorijai, lai nenodarītu postu mežaudzēm un lauksaimniecībai. Patlaban esot noteikts, ka jānomedī 20 procentu no kādā teritorijā uzskaitītajām stirnām. “Pat divdesmit piecu procentu nomedīšana nedotu vajadzīgo samazinājumu,” apgalvo mednieks.
V. Grāmatnieks uzskata, ka Latvijas valsts mežu teritorijā esot samērā precīzas ziņas par bebru skaitu. “Bet valsts meži ir tikai puse no visas Latvijas mežu platībām, par privātajos un publiskajos ūdeņos mītošajiem bebriem drošu datu nav, bet postījumi aizvien pieaug. Mednieku kolektīvus, kuri nomā mūsu platības, varam ietekmēt, ierakstot līgumos noteiktus punktus un kontrolējot to izpildi, bet ne visur tas darbojas,” atzīst speciālists.
Uzziņa
Piecās anketās mednieki uzskaita 16 sugu dzīvniekus.
Apdzīvotā teritorija vairākumam sugu ir liela:
? aļņiem — no trīs līdz pieciem tūkstošiem hektāru;
? staltbriežiem, mežacūkām — no 2,5 līdz trīs tūkstošiem hektāru;
? stirnām — ap tūkstoš hektāru.
Ne vienmēr tik liela teritorija ir viena mednieku kolektīva rīcībā.
