Vecgada izskaņā — Silvestros — saņēmu oriģinālu vēlējumu — saredzēt to, kā nav! Pagāja jaunais, arī vecais jaunais gads, bet es ar savu kājminamo domāšanu netieku skaidrībā, kā šo vēlējumu īstenot dzīvē. Saprotu, lai saredzētu un izjustu to, kā nav, vajadzīgs augsts domu lidojums, bet es sāku ar piezemētu. Iedomājos, ka mana pensija, tāpat kā partiju finansējums, palielināta septiņkārtīgi. Kāpēc gan tas nevienlīdzības likvidācijas vārdā nevarētu notikt? Protams, arī tad tā būtu tālu no “veiksmīgu” cilvēku pensijas, bet elpot varētu brīvāk — pavērtos citi apvāršņi.
Pieverot acis, es sevi ieraudzīju baltā švītīgā uzvalkā ar kredītkarti kabatā un spieķi rokā, dodoties ne jau pie Pētera (neceriet!), bet uz veco Eiropu. Apceļojis Eiropu un eksotiskās Austrumu zemes, ar jahtu apmetis loku apkārt Austrālijai, atgriežoties mājās, ieraudzīju, ka manā “rezidencē” veikts eiroremonts. Īstenojot vienlīdzības saukli, izdevumus apmaksājusi valsts…
Kad atvēru acis, izrādījās, ka nekas nav mainījies. Tagad krāju naudu ērtām krosenēm — atbalstu ierosinājumu panākt un apsteigt Skandināvijas valstis. Esmu optimists. Neticu skeptiķiem, kuri saka, ka ziemeļu kaimiņus mēs varam panākt pēc simt gadiem — ja viņi stāvēs uz vietas…
Silvestrs
