Kad vairāku ceļojumu biroju reklāmās ieraudzīju piedāvājumu par desmit latiem vienu dienu doties uz rūķu ciemu Monistē, paziņām vaicāju, kur tāda vieta ir?
Kad vairāku ceļojumu biroju reklāmās ieraudzīju piedāvājumu par desmit latiem vienu dienu doties uz rūķu ciemu Monistē, paziņām vaicāju, kur tāda vieta ir? Visi plecus vien raustīja — dažs teica, ka tā varētu būt Francijā, cits — Somijā. Ceļojumu biroja darbiniece tik tēlaini izstāstīja ceļojuma programmu uz Igaunijas ciematu Monisti, ka radās vēlme pārbaudīt seno gudrību — labāk vienreiz redzēt nekā simtreiz dzirdēt.
Munameģis nepārsteidz
Izbraukuši no Rīgas, pēc trim stundām šķērsojam Veclaicenes robežpunktu. Pirms ierašanās Monistē izmetam līkumu, lai apskatītu Igaunijas augstāko virsotni Munameģi. Gide stāsta, ka daudzi, to ieraudzījuši, jūtas vīlušies. Tas laikam kinofilmas “Limuzīns Jāņu nakts krāsā” ietekmē. Kad filmā šķelmīgā Lāsmiņa savam pielūdzējam saka: “Aizved mani uz Munameģi!”, skatītājiem šķiet, ka tam jābūt kaut kam īpašam, taču… Neizkāpjot no autobusa, secinām, ka Igaunijas augstākā virsotne, kura ir 318 metru virs jūras līmeņa, tāds kokiem noaudzis uzkalniņš vien ir (Latvijas augstākā virsotne Gaiziņš ir 311 m virs jūras līmeņa — aut.).
Bijis pat dinozaurs
Tālāk braucam uz Monisti. Ar iedzīvotāju izdomu un pūlēm jau astoto gadu divas nedēļas šis ciems pārtop par rūķu zemi. Vietējie piedalās uzvedumā, kurš gan nenotiek uz skatuves, bet dažādās vietās brīvā dabā. Katru gadu mainās iestudējuma tēmas, un rūķi darbojas citādā vidē, piemēram, pērn — akmens laikmetā. Bijis pat dinozaurs. Savukārt pirms pāris gadiem Monistē viesi varēja uzzināt, kā Ziemassvētkus svin citās valstīs. To rūķi attēloja, rādot dažādas tradīcijas un paražas. Šīgada tēma — “Rūķu spēles ar krāsām”.
Autoinspektors rūķa cepurē
Par to, ka esam Monistē, liecina rūķis autoinspektors. Kad izkāpjam no autobusa, mūs sagaida vēl viens rūķis — pasākuma vadītāja. Viņa pastāsta, ka pie Ziemassvētku vecīša ciemos atbraucis Sala onkulis, bet viņš esot gaužām skumjš, jo visapkārt tikai viena — baltā krāsā. Lai viņu iepriecinātu, mums uzdod sameklēt varavīksnes krāsas.
Rūķa mudināti, ieejam kādā namiņā, kur mājo ļoti omulīga vecmāmiņa. Telpā gar sienām sakārti dažādi adījumi, tamborējumi. Tos var arī nopirkt. — Ļoti lēti, — cenas novērtē kāda rokdarbniece. Mūs, Latvijas tūristus, kuru vidū ir arī daudz bērnu, visvairāk saista minizeķītes — dažādās krāsās un derētu tikai lellēm. Vēlāk gan uzzinu, ka pircēji tās iegādājas kā oriģinālu iesaiņojumu dāvanai, piemēram, zeķē ieliks naudiņu. Šķiroties vecmāmiņa mums uzdāvina violeto krāsu — lielu papīra kamolīti.
Aizved pie pavasara
Atvadījušies no rokdarbnieces, krāsu meklējumos dodamies tālāk. Kādā uzkalniņā sastopam divus baltus zaķus. Uzzinājuši, ka meklējam krāsas, ar kurām iepriecināt Sala onkuli, viņi mūs aizved uz pavasara valstību. Pie kādas alas, kuras apkaimē zied lielas papīra puķes, zaķi pamana vēl snauduļojošu lāci. Garauši viņu pamodina, bet mums uzdāvina sulīgi zaļas krāsas zaķkāpostu un debesu gaiši zilo krāsu.
Jautrā vasara
Pāri tiltiņam dodamies uz vasaras mītni. Tās tuvumā kokos vītero putni, bet pļavā sārtojas milzīgas meža zemenes. Te sastopam vairākas krāšņas būtnes — Meža māti, Jūras māti, koši sarkanu bizmārīti un lielu aunu. Visi ir ļoti omulīgi un mūs, ekskursantus, ierauj jautrā dancī. Te mēs dabūjām gandrīz visas varavīksnes krāsas, pietrūkst vien oranžās.
Vilks — veģetārietis?
Pie rudens būdas sastopam saimnieci, kura priecājas par dāsno ražu — lielajiem burkāniem, kāļiem un kāpostiem. Tikai mirkli viņa atstāj grozu bez uzraudzības, un pie tā jau luncinās vilks un lapsa. Kad saimniece zagļus notver, lapsa sāk stāstīt pasaciņas — vilks nolēmis piebiedroties veģetāriešiem, tāpēc nācis lūkot maltīti. Pelēcis gan apgalvo, ka viņu uz zādzību pamudinājusi lapsa un viņš par veģetāriešiem neko nav dzirdējis. Beigās saimniece ar negodu abus patriec. Te mēs iegūstam oranžo krāsu un vēl katram tiek pa ābolam. Beidzot mūsu krāsu palete ir nokomplektēta un varam doties pie Sala onkuļa.
Uzziedina varavīksni
Nelielā brīvdabas muzejā nokļūstam “Dienvidpolā”, kur satiekam roni un divus dvīņubrāļus pingvīnus. Viņi mums parāda ceļu pie Sala onkuļa. Rūķim ir taisnība — viņš patiesi šķiet ļoti skumjš. Saņēmis krāsas, viņš atplaukst un ar rokas vēzienu uzbur varavīksni.
Izdarījuši labo darbu — iepriecinājuši Sala onkuli, dodamies tikties ar Ziemassvētku vecīti. Pēc laba vēlējumiem viņš grupai dāvina konfekšu turzu.
Piparkūkas katra gaumei
Tas vēl nav viss. Dodamies uz piparkūku “ateljē” — nelielā telpā četras cepējas uz galda izvietojušas jau izgreznotas piparkūkas. Taču lielākā daļa tūristu izmanto iespēju piparkūku garnējumu pasūtīt uz vietas. Uz brūnajām piparkūkām top uzraksti “mammai”, “tētim”, “meitiņai”, “māsiņai”, “tev”. Vienīgā problēma — “svaigs” uzraksts tūliņ nesacietē, tāpēc vajag īpašu kastīti, kur to ielikt.
***
Visvairāk mani pārsteidz Monistes cilvēku uzņēmība, viņu spēja divas nedēļas no rīta līdz vakaram uzņemt ciemiņus, būt laipniem, smaidīgiem un iejūtīgiem. Turklāt par darbu esot ļoti minimāla alga. Šis ciems kļuvis populārs ne tikai Igaunijā, bet arī Latvijā — par to liecina vairāku Latvijas tūrisma biroju organizētie braucieni. Šis ceļojums ir aizraujošs ne tikai bērniem, bet arī pieaugušajiem.
Monistes veiksmīgais projekts rāda, ka vajag prast izmantot dabas bagātības un vietējos cilvēkus. Arī Aizkraukles rajonā ir daudz skaistu vietu. Kāpēc, piemēram, Nereta, nevarētu vilināt pie sevis ne tikai latviešu, bet arī lietuviešu tūristus uz kādu neredzētu Ziemassvētku pili, kur notiek dažādi brīnumi? Vajag tikai idejas un uzņēmīgus ļaudis.
***
Fakts.
Igaunija ir Ziemeļeiropā. Dienvidos robežojas ar Latviju, austrumos ar Krieviju, ziemeļos to apskalo Baltijas jūra. Valstij pieder vairāk nekā tūkstoš salu, no kurām lielākās ir Sāremā, Hījumā, Muhu. Augstākā virsotne — Lielais Munameģis — 318 metru virs jūras līmeņa.
