(2. turpinājums. Sākums 12. jūlija “Staburagā”.) Gribu uzsvērt gadījumus, kad vēl rodas problēmas ar privātajiem testamentiem. Esmu ievērojusi: ja kāda persona pašrocīgi uzraksta testamentu un tas ir sacerēts kodolīgi, tad problēmas nerodas.
(2. turpinājums. Sākums 12. jūlija “Staburagā”.)
Gribu uzsvērt gadījumus, kad vēl rodas problēmas ar privātajiem testamentiem. Esmu ievērojusi: ja kāda persona pašrocīgi uzraksta testamentu un tas ir sacerēts kodolīgi, tad problēmas nerodas.
“Palīdz” kaimiņi vai draugi
Sarežģītāk ir, ja var redzēt, ka testamenta rakstīšanā ir piedalījušies daudzi konsultanti — kaimiņi, draugi vai kādas citas personas. Tad gan nereti redzam visdažādākos uzlabojumus. Bieži vien konsultanti paņēmuši kaut kur redzētu testamentu un centušies testamentu veidot tieši tā, kā to darījis notārs. Tad nu situācijas ir visdažādākās. Liecinieki pārbauda gan testatora rīcībspēju, kas patiesībā ir zvērināta notāra kompetence, gan arī testamentā tiek ierakstīts, ka liecinieki kļuvuši par amatpersonām un apliecina testamenta īstumu.
Brīžiem jāsāk domāt: vai liecinieki, veicot amatpersonas funkcijas (skaidrojot likumu, stāstot un uzdodot, kā rīkoties), testatoram nav uzspieduši šo testamentu? Lasot šādu testamentu, tajā vairs grūti saskatīt testatora brīvu gribu, bet ir jaušams diktāts, instrukcija, kā rīkoties. Pārņemot notāra izstrādātu dokumentu un mēģinot to atdarināt, ierakstot testamentā arī to, ko tikai notārs drīkstētu rakstīt, iznāk ačgārnība. Jo notārs strādā pēc tā procesa, kādu nosaka likums, bet tas neattiecas uz privātpersonām.
Lai privāts testaments būtu spēkā, jābūt pārliecībai, ka to atstājusi konkrētā persona un ka tas pareizi izsaka viņas pēdējo gribu.
Jābūt lieciniekiem
Privātu testamentu nav katrā ziņā jāraksta pašam testatoram, bet jāparaksta gan pašam.
Ja testators testamentu nevar uzrakstīt pašrocīgi, tādos gadījumos testamentu raksta tā persona, kurai to uzdod darīt testamenta atstājējs. Tad jāpiedalās vismaz diviem ticamiem lieciniekiem.
Kādas kļūdas šajā procesā gadās? Uzaicinot lieciniekus, bieži vien testators izvēlas radiniekus. Taču likums to aizliedz.
Testamenta rakstītājs vai pieaicinātais liecinieks nedrīkst būt arī mantinieks.
Nereti liecinieki testamentā sāk rakstīt visu ko, it kā viņi būtu notāri vai pagasttiesneši, aizmirstot pašu galveno —– viņiem jāapliecina tas, ka šo dokumentu parakstījusi konkrētā persona (testators).
Otrkārt, lieciniekiem jāapliecina tas, ka viņi ir piedalījušies testamenta rakstīšanā un to parakstījuši kā liecinieki.
Treškārt, liecinieki varētu apliecināt, ka testators viņiem ir pateicis: viņš ir šo testamentu sacerējis un pats parakstījis.
Paraksts jāapliecina
Ja testamentu ir rakstījusi cita persona bez lieciniekiem, šādam testamentam nebūs spēka, izņemot, ja vecāki novēl bērniem vai laulātais par labu otram laulātajam.
Praksē var būt arī situācijas, ka liecinieki nav bijuši klāt pie testamenta parakstīšanas. Piemēram, viņi ir zinājuši, ka testators grib atstāt testamentu, bet testamentā parakstījušies vēlāk. Tad, kad notiek privātā testamenta nolasīšana un izsludināšana, šiem lieciniekiem jāierodas un jāapliecina sava paraksta īstums testamentā. Bieži, kad tiek uzdots pavisam elementārs jautājums: “Vai jūs bijāt klāt testamenta parakstīšanas brīdī?”, liecinieki sāk šaubīties un vēlas apdomāties. Var secināt, ka pieaicinātie cilvēki parakstās testamentā kā liecinieki izpalīdzēšanas labad, labi zinot, ka šādus parakstus vajag. Mantojuma lietas kārtošanas procesā lieciniekiem, apliecinot faktu un atbilžu patiesumu uz jautājumiem, kas viņiem var tikt uzdoti, ir jāparakstās par kriminālatbildību par nepatiesu ziņu sniegšanu. Līdz ar to, apjaušot, kāda ir viņu atbildība, liecinieki sāk šaubīties. Un rezultātā nav zināms, vai šāds testaments vispār stāsies spēkā.
(Turpmāk vēl)
