Ļoti bieži veci cilvēki, jūtot, ka tuvojas viņu mūža nogale, raksta testamentu — brīvā formā, uz rūtiņu vai baltas lapas, kurā paredz visneiedomājamākās lietas.
Ļoti bieži veci cilvēki, jūtot, ka tuvojas viņu mūža nogale, raksta testamentu — brīvā formā, uz rūtiņu vai baltas lapas, kurā paredz visneiedomājamākās lietas. Turklāt, ja testamentu “palīdz” rakstīt draugi un kaimiņi, testamenta izpilde var tikt sarežģīta tiktāl, ka to grūti izpildīt.
Vai šādam testamentam ir juridisks spēks? Kā ir jāraksta privātais testaments?
Drīkst brīvi novēlēt, bet…
Likumdošana atļauj katrai personai brīvi izvēlēties, kā rīkoties ar savu mantu. Viens no šādas rīcības veidiem ir noteikt savas mantas likteni nāves gadījumā. Tautā to sauc par mantas novēlējumu, bet Civillikuma valodā — par testamentu.
Testamentu var rakstīt par labu brīvi izvēlētām personām par visu savu mantu vai par kādu mantas daļu, vai par dažām lietām vai tiesībām. Piemēram, savu mantu var novēlēt kādai juridiskai personai. Nereti testamentā manta tiek novēlēta kādai sabiedriskajai organizācijai, piemēram, baznīcas draudzei, kuras locekle ir šī persona. Tāpat arī savu mantu var novēlēt, lai to izlietotu kādiem vispārnoderīgiem vai labdarīgiem mērķiem, piemēram, mantu pārdodot, iegūtie līdzekļi tiek novēlēti pamesto dzīvnieku uzturēšanai patversmē. Turklāt, rakstot testamentu, nav ierobežotas arī fiziskās personas, kurām manta tiek novēlēta. Tie var būt tuvāki vai tālāki radi vai pilnīgi svešas personas — kaimiņi, draugi.
Lasot privātos testamentus, nereti rodas problēmas to izpildē. Kādas tad situācijas var rasties?
Priekšroka neatraidāmiem mantiniekiem
Testatoram domas var būt vislabākās, bet tad, kad atklājas mantojums, var rasties lielas problēmas ar šī testamenta īstenošanu — tā izsludināšanu un iespēju atzīt to par spēkā esošu un mantinieku apstiprināšanu mantojuma tiesībās (tikai tāpēc vien, ka likums noteicis kādu īpašu kārtību, bet testators to nav zinājis).
Pirmkārt, Civillikums nosaka, ka neatraidāmiem mantiniekiem ir tiesības pieprasīt savu neatņemamo daļu. Vēl līdz šim sabiedrībā “ir dzīvas atmiņas” par likumu, kurš darbojās ilgus gadus, proti, Civilkodekss, un prātā palicis tas, ka uz šo neatņemamo daļu ir tiesīgas pretendēt nepilngadīgas vai darbnespējīgas personas. Tā bija kādreiz, un nereti cilvēki ar šādu mērķi testamentu arī raksta, domājot, ka neatraidāmais mantinieks ir pilngadīgs un darbspējīgs un atstāto mantojumu nevarēs pieprasīt. Taču tā nav. Šobrīd neatraidāmie mantinieki ir tie, kuri noteikti Civillikumā, proti, laulātais un lejupējie mantinieki (bērni, mazbērni), un tikai tad, ja tādu nav — tuvākās pakāpes augšupējie. Māsu, brāļu un citu sāņus radinieku šajā kategorijā nav. Ja aizgājējs ir novēlējis mantu tā, ka aizskartas neatraidāmo mantinieku tiesības, tad testaments stāsies spēkā tikai daļā, pēc neatņemamās daļas izdalīšanas.
Var atņemt tiesības
Neatraidāmajam mantiniekam atņemt tiesības prasīt savu daļu var tikai likumā noteiktajos gadījumos. Civillikuma 428. pantā šādi gadījumi paredzēti. Piemēram, ja neatraidāmais mantinieks izdarījis noziedzīgu nodarījumu pret testatoru, viņa laulāto vai augšupējo radinieku, īpaši pret viņa dzīvību, veselību un godu. Tas noteikti jānorāda testamentā. Tāpat arī citi Civillikumā noteiktie apstākļi, piemēram, ka neatraidāmais mantinieks pret testatoru ir ierosinājis nepatiesas sūdzības, apzināti apvainojis nozieguma izdarīšanā. Pretējā gadījumā šim neatraidāmajam mantiniekam ir jāpierāda, ka viņš nekad tādas apsūdzības nav izvirzījis.
(No žurnāla “Mans Īpašums”)
Turpinājums nākamajā juridiskajā lappusē.
