Es tāpat kā bezdarbnieks Jānis, par kuru bija rakstīts vienā no “Vakaru sarunām”, priecājos, ka man nav jāiet darbā, — smejot saka nesen par bezdarbnieci kļuvusī četrdesmitgadīgā Ilga.
— Pērn novembrī darbavietā bija sanāksme, kurā runāja par darba vietu optimizāciju un štatu samazināšanu. Sapratu, ka viena no kandidātēm varētu būt es, jo sāku strādāt nesen. Taču bija cerība, ka varbūt notiks brīnums… Kad pēc mēneša priekšniece uz galda nolika uzteikumu, izplūdu asarās… Tās bija gan bailes, gan neziņa par nākotni, jo visu mūžu esmu strādājusi algotu darbu. Pēc tam man bija tikai viena doma — kaut ātrāk paietu pēdējais darba mēnesis un pienāktu pēdējā darbdiena.Tagad pieradu, ka esmu bezdarbniece. Pērn kādas augstskolas filiālē Jēkabpilī neklātienē iestājos juristos. Mājās varu mierīgi mācīties. Pie mums dzīvo arī mans tēvs. Gatavoju viņam ēdienu. Esmu kļuvusi taupīgāka — veikalā “Maxima” pērku nocenotos produktus, bieži vien tiem nav ne vainas. Agrāk reti gatavoju pusdienas mājās, tagad to ar prieku daru katru dienu. Man patīk eksperimentēt virtuvē. Ēdiens kļuvis veselīgāks — katru rītu spiežu burkānu sulu. Arī sev varu pievērst lielāku uzmanību. Ik nedēļu lieku sejas maskas, bet, galvenais, esmu kļuvusi mierīgāka, aizmirsu, kas ir stress. Vīrs ir sajūsmā par manām pārmaiņām. Nesen laikrakstā bija darba sludinājums, ka meklē darbiniekus jaunajam veikalam. Sākumā uzreiz gribēju pieteikties, pēc tam domāju to izdarīt rīt, beigās nolēmu vispār nezvanīt. Es tagad baudu brīvību kā putns, kurš izsprucis no būra. Kas būs pēc deviņiem mēnešiem, kad beigsies bezdarbnieces laiks? Par to es domāšu rīt — mierinu sevi ar grāmatas “Vējiem līdzi” varones Skārletas mīļāko teicienu.
