Trakais svētku laiks ir aiz muguras, un nu dzīve ievirzījusies rimtākā gultnē. Un tas jau šķiet tīri dabīgi — kur svētki, tur arī dažādi misēkļi, pārpratumi, izklaidība, pārstrādāšanās… Tie ir kā neliels piedegums svētku pīrāgam. Lūk, daži no tiem.
Iesaiņošanas māksla
Lidija pirms svētkiem ilgi nevarēja saprast, ko lai uzdāvina draudzenei Ilzei, trīs bērnu māmiņai. Pirkt vienu vai piecas dāvanas? Un tiec nu gudrs, ar ko var iepriecināt mazus bērnus? Ar konfektēm jau viņi “apbērti” skolas un bērnudārza pasākumos, bet kaut kādas lētās mašīnītes un lellītes vienai dienai bija žēl pirkt. Beigās viņa palika pie vecu vecā glābiņa — dāvinās naudu, vismaz ģimene kopā varēs aiziet uz kafejnīcu pusdienās. Lai dāvanai būtu svētku “piesitiens”, viņa nopirka nelielu ovālu rāmīti, kurš bija noformēts ar egles zariņu un rotājumiem. Rāmītī viņa ielika salocītu 50 eiro banknoti un nebeidza vien priecāties par savu oriģinālo ideju. Vēl Lidija nopirka šampanieti, uzkāra tam kaklā rāmīti un, ievietojusi to dāvanu maisiņā, devās pie draudzenes. Vienubrīd domāja, varbūt pateikt par naudu, ka tā nav suvenīrs, bet pēc tam atmeta ar roku — vēl nodomās, ka lielās. Bet — ak vai! Vajadzēja gan pateikt, jo dāvana bija par mata tiesu, lai pazustu nebūtībā. Draudzene nodomāja, ka tas ir suvenīrs, taču astoņgadīgajai meitiņai, kura brīvajā laikā ir “veikalniece”, naudaszīme rāmītī sagādāja neviltotu prieku. Ātri vien to dabūjusi ārā no rāmīša, viņa cerēja tā papildināt savu “kasi”. Taču nauda izrādījās par lielu, tāpēc bija paredzēts to sagriezt mazākos gabaliņos. Sadabūjusi šķēres, viņa jau grasījās sagriezt naudaszīmi, kad to ieraudzīja lielais brālis un, atņēmis māšelei naudu, teica: “Mamm, man šķiet, ka tā ir īsta nauda!” Un tad mājas iestājās neliela panika — neviens nezināja, kāds izskatās īsts piecdesmitnieks — mājās lielākā naudaszīme bija 20 eiro banknote. Tika meklēta palīdzība internetā, līdz beidzot Ilze drošības pēc nolēma tomēr piezvanīt Lidijai un tiešā tekstā pajautāja: “Vai tā ir īsta nauda?” “Protams,” lepni atbildēja Lidija, piebilzdama, ka acīmredzot kurš katrs jau nesaprot iesaiņošanas mākslu.
Vai putni galvā?
“Sveika, te zvana Andris!” Ziemassvētku rītā Maritu pīrāgu cepšanas laikā iztraucēja patīkams vīrieša baritons. “Sveiks, pazudušais!” atsaucās Marita, domādama, ka viņu apsveikt vēlas brālēns no Rīgas. “Tu piezvani savai mammai, viņa nesen salauza roku,” Marita steidza vēstīt brālēnam jaunumus, kuram pēdējā laikā bija sašķobījušās attiecības ar vecākiem. Viņš tik noteica: “Tā jau dzīvē gadās” un par šo tēmu neko vairs neturpināja. “Nu, un kā tev pa darbiņu?” turpināja tincināt Marita. “Es taču jau sen saņemu invaliditātes pensiju,” atteica uzrunātais. Laikam sapinās melos — nodomāja Marita, jo pirms pāris mēnešiem brālēns vēl sūrojās, ka viņam atteica piešķirt grupu. “Es jau bieži satieku arī tavējo,” teica Andris, un nu Marita bija pavisam lielā nesaprašanā. Kādu vēl manējo? “Nu tavu šķirto vīru,” sacīja Andris. Un tikai tad kā plīvurs Maritai nokrita no acīm. Viņa sarunājās ar klasesbiedru Andri, kurš dzīvoja kaimiņpagastā. Interesanti, ko gan viņš nodomāja, kad Marita viņam teica, lai piezvana savai mammai, kura jau astoņus gadus atdusas smilšu kalniņā? Droši vien nosprieda, ka klasesbiedrenei salaidušies putni galvā.
Jaunais pavārs pārcenšas
Nekas tā ģimeni nesatur kopā kā kopīgi pasākumi — tas nu bija reiz pārbaudīts fakts arī Māras ģimenē. Tāpēc pirms svētkiem karbonādes klapēšanā piedalījās visa trijotne — mamma, tētis un dēls — 2. klases skolēns Artis. Kaut arī vismazākais, taču karbonādes klapēšanā Artis rādīja meistarklasi — to viņš darīja ar tādu degsmi, it kā piedalītos kādā kulinārijas šovā. Taču viss reiz beidzas — arī karbonādes. Bet Artim tik ļoti iepatikās šī nodarbe, ka viņš, vecākiem neredzot, klapēšanu turpināja arī bez gaļas. Taču viņš nebija ņēmis vērā to, ka gaļas dēlītis bija no stikla, un, kad virtuvē ienāca mamma, dēlītis jau bija pārvērties sīkās šķembiņās. ◆
