Ruta Krūkle,
Aizkraukles profesionālās vidusskolas direktore
— Mūsdienu straujais ritms ir pacēlis latiņu ļoti augstu — vecāki vēlas, lai viņu bērns ir izcils matemātikā, ķīmijā, fizikā, lai viņam ir sasniegumi dažādās jomās. Humānās pedagoģijas pamatlicējs Šalva Amonašvilli kādā lekcijā sacīja, ka skolotājam 3. klases skolniekā jāspēj saskatīt, par ko viņš vēlas kļūt — par labu traktoristu, ārstu vai skolotāju, un jāpalīdz bērnam attīstīt šīs prasmes. Mums jāpalīdz mazajam cilvēkam izaugt par labu tēvu vai māti saviem bērniem, par krietnu cilvēku sabiedrībai, kurš gan savu, gan otra cilvēku dzīvību uzskata par lielāko vērtību. Ģimenē lielākoties ir divi, trīs bērni, ar kuriem vecākiem nav laika aprunāties, apjautāties, vai viss kārtībā. Skolotājam klasē — pat 30 bērnu, un viņš to nespēj pagūt fiziski. Manuprāt, pirmais solis ir jāsper vecākiem — jāinteresējas, jārunā ar viņiem un jābūt līdzās.
Zane Romanova,
biedrības “Vecāki Aizkrauklei” vadītāja
— Esmu par to, ka vecākiem vairāk laika jāpavada kopā ar saviem bērniem. Bērni nedrīkst izjust vecāku aizņemtību vai pārmetumus, ka pieaugušajiem jāpelna nauda, tāpēc atliek tik maz laika kopā būšanai. Viss sākas ģimenē, bērns mācās no vecākiem, veido savu dzīves uztveri pēc tā, ko redz ģimenē. Man šķiet, ka liela daļa vecāku ir kļuvuši arī pārāk neiecietīgi pret skolotājiem un saviem bērniem.
vērtības nonākušas otrajā plānā aiz steigas un sasniegumiem.
