Sievietes emocionālās vajadzības ir dramatiskas. Kāpēc lietoju tik radikālu vārdu? Jo tās man, vīrietim, ir pilnīgi svešas — it kā no kādas “nekurzemes” nākušas. Ar smīnu jāsaka — absolūti nepraktiskas (smīns tādēļ, ka ne jau visam uz šīs pasaules jābūt praktiskam)! Piemēram, vēlme pēc ziediem, kas manī izraisa — “ir jau savs skaistums, bet man, lūdzu, nedāviniet”. Vēlme pēc dāvaniņām, kaut sīkām, kas vīriešos nereti asociējas ar, “ja nevaru uzdāvināt ko vērtīgu, tad, maigi sakot, neredzu tam jēgu”. Ar vajadzību pēc sarunu jeb “papļerkšķēšanas” biedra, kas tik daudziem izraisa zosādu — mēs drīzāk esam radīti, lai meklētu situācijas risinājumu, nevis notriektu laiku, lai par notikumu tikai parunātos…
Un tomēr bez sievietes “vidējais vecis” nevar. Nākas cīnīties pašam ar sevi, piespiesties un atgādināt, ka patiesībā sieviete vēlas tikt ievērota…
