Par cilvēku, par ģimeni, par tās iemītnieku gaumi, interesēm un dzīvesveidu var spriest arī, palūkojoties uz… lodžiju vai balkonu!
Par cilvēku, par ģimeni, par tās iemītnieku gaumi, interesēm un dzīvesveidu var spriest arī, palūkojoties uz… lodžiju vai balkonu! Vieniem tur zied puķes un ir atpūtas vieta, citiem – slēpju, velosipēdu un citu sadzīvē noderīgu lietu glabātava…
“Dzīves kvalitātes uzlabošanas” nolūkā tika nolemts sakopt nepilnus četrus kvadrātmetrus lielo daļēji slēgto telpu. Izrādījās, ka pat tik mazā platībā tas nav lēts prieks.
Vispirms celtniecības materiālu veikalos tika piemeklētas grīdas flīzes ārtelpu apdarei – tādas, kas mitrumā nekļūst slidenas (par tām nācās samaksāt Ls 29). Apdares dēlīši, ar kuriem nosegt kaimiņu dzīvokli atdalošo starpsienu (pirms tam šeit bija tīri simboliska skaiduplate, kas nevis radīja vēlamo norobežošanās, intimitātes sajūtu, bet drīzāk uzsvēra padomiski nenovēršamo kopābūšanu), tika piemeklēti grīdas flīzēm pieskaņotā tonī. Tā kā lodžija ir dienvidu pusē un visu dienu tajā spīd saule, baltā krāsa būtu pārāk žilbinoša, tāpēc tika izvēlēts vēsi zaļganpelēks tonis. Jāatzīstas, ka te, iepriekš nekonsultējoties ar speciālistiem, tika pieļauta vislielākā kļūda: iegādāti NMDF (presēts kartons, aplīmēts ar papīru), nevis plastmasas apdares dēlīši, ko lieto ārējai apdarei un mitrās telpās – piemēram, vannasistabā. Ar vienu dēlīšu iesaiņojumu var noklāt tikai 2,15 m², tāpēc nācās pirkt divus, kopā samaksājot Ls 24,51. Lai gan “nepareizie” dēlīši būs daļēji slēgtā telpā un lietū nemirks, tomēr, pēc meistara ieteikuma, drošības labad tika nopirkta āra darbiem paredzētā laka (“Unice Pupa”, cena – Ls 2,60, ar to var noklāt 6 m²). Jāpiebilst, ka laka dēlīšus padarīja ne vien mitrumizturīgākus, bet arī to toni vērta nedaudz dzeltenīgāku. (Iecerētais perfektums pagalam!)
Lodžijas margu apmale, kas gadiem ilgi bijusi sametināta un sarūsējusi leņķa dzelzs, tika noklāta ar melnu “Hammerit” krāsu (Ls 3,74), pirms tam to tomēr nogruntējot ar “Korrostop” (Ls 4,60 litrā).
Pārsteidzošākais šajā lodžijā ir jaunā margas apmale – no veca, upē ilgi mirkuša straumju “apdarināta” dēļa. Meistars, kaismīgs makšķernieks būdams, zināja, kur tādu meklēt – “aizņēmās” no kāda bebru dambja Džūkstes upītē!
Šūpuļkrēsls, ko pasūtīja no preču kataloga, pa durvīm nebija izdabūjams uz lodžijas, tāpēc to nācās celt pa logu…
Vienīgais, kur izdevās ietaupīt, bija krāšņās sīkrozītes puķpodos. Ziemā puķu veikalos tās maksā Ls 3,50, bet aprīlī – jau noziedējušas un mazajā podiņā izmocījušās un panīkušas – bija nopērkamas nocenotas – par Ls 0,70. Katrā podiņā izrādījās četri stādi, un ar diviem podiņiem pilnīgi pietika. Izstādot tās iepriekš sagatavotajos lodžijas puķpodos, uz Jāņiem jau varēja priecāties par skaistajiem ziediem, kas “nav petūnijas”.
Kopējie izdevumi – aptuveni Ls 150, neskaitot nesamaksājamo – meistaru atsaucību un oriģinālo no bebra kunga aizlienēto dēli.
