Mirdza Vainovska,
dzīvnieku aizsardzības biedrības “Felida” valdes locekle
— Mīlestību, līdzcietību un atbildību pret mūsu mazajiem brāļiem bērnos jārada jau no mazotnes. Arī mēs, biedrība “Felida”, cenšamies to sekmēt, jau vairākus gadus īstenojot projektu “Labestības skola”, kurā piedalās Aizkraukles novada bērnudārzu audzēkņi. Pieaugušos par to, ka jāuzņemas atbildība arī tad, kad dzīvnieks ir apnicis, saslimis vai kādā citā veidā kļuvis par traucēkli, var pārliecināt tikai ar represijām. Par dzīvnieka izmešanu ielās var piemērot administratīvo sodu. Kopš darbojas “Felida”, zinu vairākus gadījumus, kad cilvēks, nobīstototies no soda, uz ielas izmesto mājdzīvnieku paņem atpakaļ. Tas, protams, nav risinājums, jo tāds saimnieks var izturēties cietsirdīgi. Tad ir jāmeklē cits saimnieks, kurš par dzīvnieku rūpēsies.
Dāvids
Kleimanis,
veterinārārsts
— Par šo jautājumu esam sprieduši daudz, arī Latvijas Veterinārārstu biedrības ētikas komisijā. Cilvēku bērnus aizsargā bāriņtiesa, bet dzīvnieku mazuļus tikai saimnieka godprātība. Un, ja cilvēki nereti izturas bezatbildīgi pret citiem cilvēkiem, tad kur nu vēl pret dzīvniekiem… Manuprāt, viens no efektīvākajiem risinājumiem būtu obligāta prasība dzīvniekam ievietot mikročipu. Tas ļautu nekavējoties noskaidrot dzīvnieka īpašnieku. ◆
