Šodien Lupatiņam un Rūdim laimīgā sestdiena. Cecīlijai un Rūdienei veceņu saiets “Pojenēs”. Ptu, tu! “Mārtiņrozēs”! Reizi mēnesī viņas tur svin kaut kādas jubilejas. Pielikušas somas visādiem labumiem, abas beidzot bij’ prom. Tikko šīs pazuda no redzesloka, tā Lupatiņš un Rūdis ātrā solītī tipināja pie Līvijas. “Ā, šodien sievas prom un jūs abi brīvsolī,” nosmejas Līvija, pasniegdama pieprasītās lielās tējas krūzes un uzkodas. Tējai no blašķītēm tiks pieliets kas stiprāks. Rūdim arī tagad bija blašķīte. Tēju ņem tāpēc, ka divi stiprumi — kafija un “piešprice” — kaitīgi sirdij. Apsēdušies tālākajā stūrī pie galdiņa, abi vispirms ierāva pa kārtīgam malkam. “Neatceros, kur redzēju vai dzirdēju, esot izsludināts konkurss par mūsu Saeimas logo,” ierunājās Rūdis. “Hi-hi-hī!” nosmējās Lupatiņš. “Pāri Saeimas namam caurspīdīgu varavīksnes karogu.” “Kāpēc tad tā?” brīnās Rūdis. “Paklau, mūsu Saeima ir kā liels karaļa nams, kur ir visi vajadzīgie štati. Gejs ir? Ir un pat lielā amatā. Esot beidzot no skapja skelets izkritis. Laikam par “mazo” ministra algu sapirkts tik daudz uzvalku, ka skeletam vairs nebija vietas. Āksts arī ir, kaut kāds suņu būdas priekšnieks. No sākuma skraidīja pa Saeimu ar uzņemšanas kameru kā pirdiens pa rūgušpienu. Taisīja krogos tračus. Nu jau uzbarojies, otrs zods parādījies un draudzenes arī esot. Kur labs siers, tur arī žurkas! Ticis pat kaut kādā komisijā, bet kameriņa nolikta uz loga, lai šo iemūžina. Pensionārus pārstāv viena no valsts galvenajām personām, kaut gan labuma no tā nekāda. Pēdējā laikā neko nevarot komentēt. Ko viņa tur nomurkšķ zem deguna, nevarot saprast. Sarkangalvīte, drīzāk luksofors, arī ir. Tik spilgta, ka uzreiz redzama, bet laikam tam sievišķim īsti visas skrūvītes nav vietā. Nav manīta nevienā komisijā, ne arī uzstājoties tribīnē. Pie kuras partijas pieder tāds putnu biedēklis? Miljonārs arī ir. Aiztapinājis dēlam to miljonu un pavisam aizmirsis. Varbūt piemetīs nabaga Veselības ministrija? Galma dāmas un kungi tādi, ka ne acis atraut. Un vēl vesels bars dažādu sīku gariņu, kas sēžu laikā tekalē, kur grib, runā pa mobilajiem, lasa avīzes, žāvājas… Tā, Rūdiņ, tāds varavīksnes logo, ka nemetas!”
Laiks bija aizskrējis vēja spārniem. Pie galdiņa nostājās Līvija: “Zēni, posieties uz mājām, mārtiņrozēm saiets beidzies.” “Va, velns, dabūsim sutu!” Abi trausās kājās. Par zemestrīci Latvijā netika ziņots, bet abiem likās, ka tā zeme zem kājām tā jocīgi līgojas. Saķērušies zem rokas, Lupatiņš un Rūdis, cenzdamies trāpīt uz taciņas, devās māju virzienā.
Sarunu noklausījās Ella
