Šis ir stāsts par 26 vīru kompāniju, kam bija apsolīts darbs un mācības ārzemēs, bet no tā visa iznāca piedzīvojumiem bagātas nedēļas un viens liels čiks.
Šis ir stāsts par 26 vīru kompāniju, kam bija apsolīts darbs un mācības ārzemēs, bet no tā visa iznāca piedzīvojumiem bagātas nedēļas un viens liels čiks.
Ārzemēs peļņa lielāka
Nav jau nekāds noslēpums, ka darba algas Latvijā ir krietni zemākas nekā Eiropas attīstītākajās valstīs, un tūkstošiem lielākas peļņas tīkotāju dodas likumīgos un nelikumīgos tās meklējumos. Daudziem paveicas, citiem ne. Zviedrija, Norvēģija, Dānija, Īrija, Anglija un Vācija ir iecienītākās Latvijas iedzīvotāju vidū. Viens otrs pat cenšas palikt uz dzīvošanu un savas īstās mājas apciemo pāris reižu gadā. Uz jautājumu, kāpēc tā, seko pretjautājums — bet ko man te darīt? Tēlot patriotismu un dzīvot no rokas mutē, lai pievienotos to cilvēku saimei, kas katru mēnesi, saņemot algas, atdod parādus, lai pēc mirkļa atkal aizņemtos?
Sākums Rīgā
Izlasot konkrētu sludinājumu par darbu un mācībām ārzemēs, arī šie 26 cilvēki no visiem Latvijas novadiem pieteicās trijās Rīgas firmās mācībām un darbam Vācijā. Kā vēlāk, savstarpēji iepazīstoties, noskaidrojās, naudu katram bijis jāiemaksā divu dienu laikā un ļoti steidzami, jo izbraukšana notikšot kuru katru dienu. Ja ne, tad jūsu vietā brauks kāds cits. Esot pat rinda!
Izbraukšanas laiks dīvaini pagarinās
Tā, steidzami savācot naudu un iemaksājot prasīto summu, sākās lielais gaidīšanas laiks. Neiedziļinoties “sīkumos”, pateikšu tikai to, ka pārsvarā visiem šī tūlītējā izbraukšana sākās augusta beigās vai septembrī, un tad, vismaz 20 reižu dažādu iemeslu dēļ atliekot, tā notika marta sākumā! „Viss, kas labs, nāk ar gaidīšanu,” — tā māca sena latviešu paruna.
Īpatnējā dalīšana
Trīs cilvēki 3. martā, 14 — 10. martā, divi — 11. martā, vēl 7 — 17. martā. Loģika šādai izbraukšanai vēl šobaltdien nav skaidra, un diez vai kāds to noskaidros, bet paredzēts bija visiem kopā, vienā vietā, vienlaikus sākt vācu valodas mācības trīs stundas un darbu sešas stundas dienā.
Neparedzētās izmaksas nemazina optimismu
Kad agrā 10. marta rītā Brēmenes autoostā ielīgoja „Neoplan” autobuss ar 14 cilvēkiem no Latvijas, viņus sagaidīja kāda kundzīte vārdā Ina, kas skaidrā krievu valodā pavēstīja, ka jādodas uz studentu viesnīcu, kur jau nedēļu dzīvo trīs iepriekš atbraukušie latvju bāleliņi. Viņiem par lielu izbrīnu un nesapratni Ina atbraukušos atkal izmitināja tajā pašā viesnīcā un par pašu naudu. Iemesls — kopmītnēs neesot atbrīvojušās vietas dzīvošanai, bet nākamās dienas rītā plkst. 10 būs autobuss, kas visus aizvedīs uz Brēmerhāfeni, un darbs, kā arī mācības, sāksies.
Laiciņš kā uz pasūtījumu
Nu ko? Ja reiz tā, tad tā. Vīri naski iekārtojas viesnīcā, nomaksā no saviem naudasmakiem EUR 23,80. Starp citu, ja runā par visāda veida maksāšanām, vēl Rīgā noteica, ka par pārtiku gādā atbraucēji paši, bet dzīvošana uz vācu firmas rēķina. Nu, labi, viena nakts, mazums, ka kaut kur kaut kas nesanāk, kā vajadzētu. Lai arī nedaudz nogurdināti, jo nobraukts 1600 kilometru un ceļā pavadītas 26 stundas, atbraukušie dodas Brēmenes pilsētā “izmest ķemmīti”. Laiciņš kā uz pasūtījumu. Spīd saule, + 12 o C, vēja nemaz, zied ķirši, un zāle tik zaļa, ka prāts, kā jau pavasarī, tā vien nesas uz kādiem nedarbiem. Brēmenes muzikanti, milzīgā Vecbrēmenes katedrāle, ielu muzikanti (kas praktiski ir uz katra stūra) un vēl daudz kas apskates un apbrīnas vērts palīdz aizmirst ceļa nogurumu.
Tā nedaudz „atvēsina” to triju cilvēku stāstījums par te pavadīto nedēļu un jau apnikušajiem ikdienas solījumiem par nākamo dienu, kad „viss tūlīt sāksies”.
Tā nu jau 17 letiņu, izbaudījuši Brēmenes jaukumus, bet redzēt te tiešām ir ko, dodas saldā dusā, lai no rīta plkst. 10, kā solīts, būtu svaigi kā gurķīši.
Pavadone pazūd bez pēdām
11. marta rītā atbraukušo skaits palielinās līdz 19, un ap plkst. 10 visi tiek izlikti no viesnīcas uz ielas. Lielās ceļasomas un kuplais skaits vīru saista apkārtējo uzmanību. Diemžēl no pavadones un autobusa nav ne vēsts. Šīs dāmas mobilais tālrunis izslēgts. Tiek sazvanīta Rīga. Tur neviens neko nesaprot, bet sola stundas laikā atrisināt šo problēmu. Pēc stundas atskan zvans un tiek vēlēts, lai iekārtojamies atpakaļ viesnīcā. Kā izrādās, tā jau ir aizņemta, un citas tik lētas nekur vairs nav. Lētākais numurs maksā EUR 65. Tādu cenu neviens nedomā maksāt. Ap plkst. 14 stāvošais vīru pulks ar lielajām somām saista arī Vācijas policijas uzmanību, un rodas sajūta, ka novērošana sākusies. Ir ātri jāpieņem lēmums, jo iesaistīties pārrunās ar pedantiskajiem un kārtību mīlošajiem vācu policistiem neviens tā īsti negrib.
Ej nu izskaidro viņiem, kas un kā. Sadalījušies mazās grupās un sarunājuši, kur un kā tikties, vīri atkal izklīst pa pilsētu. Vakarā ap plkst. 19 satiekoties, visi uzzina, ka nauda dzīvošanai viesnīcā no Rīgas netiks atsūtīta, jo tās vienkārši nav, bet Ina ir pazudusi un nav sameklējama.
Visiem kļūst skaidrs, ka nakts būs jāpavada zem klajas debess.
Bomži labākās vietas jau aizņēmuši
Darbadienu vakaros pat alus bāri un kafejnīcas, vismaz šajā pilsētā, ir ciet jau desmitos vakarā. Vienā tādā bārā izdodas sarunāt, ka, ja kaut ko ņem ēdamu vai dzeramu, tad var pasēdēt līdz pusnaktij. 0,4 l alus maksā EUR 2,60, tāpēc, domājot par nākotni, plaši izvērsties nav iespējams. Pusnaktī visi ir ārā uz ielas, un visam klāt vēl līst lietus. Tie, kas Vācijā jau bijuši agrāk, brīdina pārējos, ka, klaiņojot naktīs, nav vēlams trāpīties policijai acīs, jo te tā nav pieņemts. Visi izklīst naksnīgajā Brēmenē, kas, arī lietum līstot, liekas tīri piemīlīga. Bomži, kuri arī te ir neiztrūkstoša dzīves realitāte, labākās vietas jau aizņēmuši, tāpēc mūsējie vienkārši staigā.
Jāsāk lēmumus pieņemt pašiem
12. martā no agra rīta, satiekoties norunātajā vietā, izlijuši cauri slapji un nikni ne pa jokam, vīri izlemj rīkoties enerģiski. Tiek sazvanīta Rīga un dots laiks līdz plkst. 14 atrisināt šo problēmu. Ja tas netiks izdarīts, visa grupa dosies uz autobusu Brēmene — Hamburga — Rīga un nākamajā dienā jau būs Rīgā. Viens otrs pa tālruni pasaka tādus vārdus, kas vedināt vedina uz domām, ka nekādu joku pēc atgriešanās nebūs. Jau pēc stundas nāk cerīga atbilde: „Kāda Rīga? Viss ir sarunāts, norunāts, aprunāts. Jādodas uz Brēmerhāfeni, kur studentu viesnīcā jāpārlaiž viena nakts, un no rīta visi tiks vesti uz īsto vietu.” Informē, ka Brēmenes dzelzceļa stacijā Starptautiskā Sarkanā Krusta organizācijas telpās varot iedzert kafiju bez maksas! Vīriem, kuru vecums pārsvarā ir no 30 līdz 45 gadiem, uznāk ņirdzīgi smiekli. Kafija bez maksas! Kā par mums rūpējas!
“Futbols” turpinās
Tās pašas dienas vakarā ar vilcienu 19 cilvēku, pēc pavadītās nakts pārguruši līdz riebumam, ierodas viesnīcā, kur iekrīt gultās kā sisti. Kā nekā ar somām un uz kājām pavadītas 32 stundas!
Nākamajā rītā no Rīgas atsūta naudu par divām naktīm viesnīcā. Ir uzradusies arī pavadone Ina, kura gan sazinās tikai pa telefonu un nepārtraukti sola „debesmannu”, bet uz pārrunām par radušos situāciju ierasties klātienē atsakās, aizbildinoties, ka esot ļoti aizņemta.
14. marta rītā pienāk ziņa no Rīgas ar informāciju, ka Inai atbraucēju mācību un darba programmas īstenošanai uz Vāciju ir nosūtīti Ls 14 000! Vēl iepriekšējā vakarā, neskatoties uz to, ka 19 cilvēku nīkst un nezin uz ko vēl cer, viņa pieprasījusi vēl 7 cilvēkus un, protams, arī naudu par viņiem. Pamatojums — nav nokomplektēta pilna grupa! Pretējā gadījumā pārējie var mierīgi braukt atpakaļ. 17. marta rītā plkst. 8.30 šiem vīriem ar autobusu jāierodas Brēmenē, kur Inai viņus jāsagaida.
Rodas plāns
No Rīgas joprojām sūta naudu par viesnīcu, kas katru dienu šai firmai izmaksā EUR 430. Tas vedina uz domām, ka kaut kam tomēr būtu jānotiek, ne jau velti tiek sūtīta nauda. Kāpēc to darīt, ja viss pasākums lemts neveiksmei?
Izlemts sūtīt četrus cilvēkus uz Brēmeni, uz autoostu, kur jāierodas atbraucējiem no Rīgas, un, pārsteidzot šo „gādīgo” kundzīti uz vietas, kaut vai ar varu atvest uz Brēmerhāfeni, ieslēgt kādā no istabiņām un turēt tur tik ilgi, kamēr viņa sāk sakarīgāk domāt un rīkoties. Pieprasīt tiešos sakarus ar vācu firmu (ja tāda vispār eksistē), bet atteikuma gadījumā — pa taisno uz policijas iecirkni.
Lietas sāk “bīdīties”
Viss izdodas necerēti labi. Pārsteiguma moments ir tik efektīgs, ka pavadone kādu mirkli nespēj pateikt neko jēdzīgu. Sārtumu vaigos ik pa brīdim nomaina līķa bālums. Atbraukušie, protams, to visu redzot un dzirdot, ar “noļukušām ausīm un atkārtiem žokļiem” visu saprotot, iekārtojas pilsētas viesnīcā. Ina bez liekām domstarpībām (jo pretoties nav nozīmes) ar vilcienu četru vīru pavadībā tiek atvesta uz Brēmerhāfenes viesnīcu, kur, „atsēdējusi” dienu līdz vakaram, sāk „runāt”.
Iespēja tikties ar vācu puses pārstāvi
Tiek noskaidrots, ka patiešām bijis un ir uzaicinājums uz mācību programmu un darbu, bet ne pašreiz. Tam visam jāsākas tikai aprīļa vidū. Vācijas firma ir pilnīgā nesaprašanā un pārsteigta, ka nu jau 26 cilvēki no Latvijas Vācijā dzīvo un nez ko gaida. Uz jautājumu par Inai no Latvijas atsūtītajiem Ls 14 000 seko konkrēta atbilde: tās ir pilnīgas aplamības. Viņa no Rīgas ir saņēmusi tikai EUR 3800.
Jāpošas mājup
Ir skaidrs — “balle beigusies” un jākravā somas mājupceļam, bet naudas biļetēm praktiski nav vairs nevienam. Tiek zvanīts uz mājām radiem, draugiem, paziņām. Punktu visam pieliek kārtējā ziņa no Rīgas, ka nav naudas, ko atsūtīt un līdz ar to samaksāt par pēdējām divām dienām viesnīcā. Ir piektdienas rīts, un viesnīcas administrators saka skaidri un gaiši — līdz plkst. 12 jābūt naudai, citādi “iepazīstinās” ar varas vīriem.
Visi velk no kabatām pēdējos centus un, piepalīdzot mājiniekiem, ar atsūtīto naudu samaksā par viesnīcu. Visi laimīgi uzelpo. Bet vēl jau nepieciešama nauda autobusa biļetēm uz Rīgu.
Ar godu tiek atstāta Brēmerhāfenes viesnīca, lai dotos uz dzelzceļa staciju, no kuras ar vilcienu vajadzētu nokļūt līdz Brēmenei, kur nākamās dienas pievakarē aties autobuss uz Rīgu.
Nauda ir, jādomā, kur „bomžot”
Vairs palikusi tikai viena problēma. Tāds nieks vien. Nav naudas. Vācijas dzelzceļa izmantošanai ir interesanta apmaksa. Var pirkt biļeti un maksāt EUR 8, bet, ja pircēji ir vismaz trīs, tad izdevīgāk iegādāties tā saucamo ticketkarti. To var nopirkt par EUR 21 un lietot uzreiz pieci cilvēki. Abos variantos šīs biļetes vai karte derīgas jebkuriem attālumiem diennakts laikā Vācijā.
Līdz plkst. 18, kārtējo reizi staigājot pa Brēmerhāfeni, tiek sagaidīta nauda no Latvijas, un, nopērkot ticketkartes, visi var doties uz Brēmeni. Garastāvoklis nedaudz uzlabojies, jo šķiet, ka mājas jau ar roku aizsniedzamas. Sīkums pat tas, ka līdz nākamās dienas plkst. 16.30 būs atkal jāklīst pa kādas pilsētas ielām, jāslēpjas no policijas un jāmeklē kāda vietiņa, kur piemest sēžamvietu, lai kaut uz mirkli atpūtinātu „riteņus”.
Līdz autobusam 18 stundu
Ko darīt? Naudas pietiek tikai biļetēm uz Rīgu. Nekur ieiet pasēdēt nevar, jo uzreiz kaut kas jāpērk. Brēmene izstaigāta jau sākumā, tāpēc, pateicoties ticketkartēm, letiņi šo nakti izlemj pavadīt tuvākajā lielākajā pilsētā Hamburgā.
Pēc 20 minūtēm visi jau sēž Brēmenes — Hamburgas ātrvilcienā, kas sola bez pieturām pusotras stundas laikā viņus nogādāt galapunktā. Viens otrs jau sāk izmantot radušos situāciju un laižas snaudienā, jo priekšā vēl gara nakts un puse dienas, kad ienāk kontrolieri.
Īpašas emocijas tas nevienā gan neizraisa, jo kurš gan nav redzējis kontrolierus. Tomēr šiem vīriem kaut kas nepatīk biļetēs. Viņi mēģina sākt dialogu, bet, redzot, ka darīšana ar ārzemniekiem, „pārmetas” uz mobilajām rācijām. Iebraucot kādā stacijā, kurai būtībā vilcienam vajadzēja braukt garām, tas negaidīti sāk bremzēt. Vagonā ienāk policija, un visi 19 mūsējie tiek laipni no tā izsēdināti. Ārpusē viņus sagaida jau citi likuma sargi, tikai jau policijas suņu pavadībā. Policistu sejas izteiksmē var manīt izbrīnu, jo šādās situācijās parasti ļaudis paliek nopietni, bet šitiem paraujas lielais “zviedziens”. Visus aizved uz nopietnu iestādi.
Nē, nē, ne jau uz to vietu, kur ķeizars kājām gāja, bet gan uz policijas iecirkni. Pēc aptuveni stundu garām pārrunām un pasu pārbaudes vācieši nomierinās un laipni paziņo, ka tūristi no Latvijas iekāpuši ne tajā vilcienā un, ja negrib tikt deportēti no Vācijas ar zīmogu pasē, tad jāmaksā katram sods EUR 39 apmērā. Ko katrs tajā brīdī nodomāja, grūti spriest, bet daļa biļešu naudas aizgāja vācu dzelzceļa uzturēšanai. Bija pilnīgi skaidrs, ka noticis kaut kas prātam neaptverams. Pēc samaksāšanas tiek laipni parādīts, kādā vilcienā ar šīm kartēm drīkst braukt uz Hamburgu. Jā, jā, un tur vēl esot varena nakts dzīve, “seksšopi”, “sarkano lukturu ielas”, krievu šņabis un visāda citāda uzdzīve līdz rītam. Sirsnīgi pateicoties, bet klusībā novēlot ko citu, Latvijas „delegācija” dodas uz Hamburgu, lai baudītu nakts dzīvi bez „skanošā” kabatā.
Narkotikas, sekss un absolūta brīvība
Tieši tā varētu raksturot Hamburgas nakts dzīvi. Narkotikas ir iespējams iegādāties vai uz katra stūra. Izvēle ļoti plaša. Policijas automašīnas, it kā nekas nenotiktu un neko neredzētu, vienaldzīgi pabrauc šīm vietām garām. Liekas, nebūtu nekāds brīnums, ja tiktu novietotas arī pārdošanas letes, kur narkomāni varētu izvēlēties nepieciešamās preces. Jaunatne, apreibinājusies ar sev vien zināmajām vielām, sēž bariņos dažnedažādās vietās un ālējas uz velna paraušanu. No viena bariņa pa gaisu lido iztukšotās pudeles, bet kādi citi pašā ielas vidū uzklājuši galdiņu, salikuši alus bundžiņas, uzpīpē „zālīti”. Garāmgājēju reakcija pilnīgi vienaldzīga. Pat policija, pabraucot garām, tikai pakrata pirkstu. Acīmredzot tas viss ir ierasta lieta.
Atpakaļ uz Brēmeni
No rīta plkst. 6, atkal nopērkot ticketkartes un par to pareizību pie vilciena vairākkārt apjautājoties kontrolierim, kurš sāk jau tā dīvaini blenzt kā vilks uz avīm, visi dodas atpakaļ uz Brēmeni. Pēc nostaigātās nakts ir tik jauki un patīkami atlaisties mīkstā sēdeklī! Caur logu silda saule, un līdz Brēmenei visi guļ kā sisti. Mēs sakām: „Kas guļ, tas negrēko.” Šoreiz viss beidzas laimīgi, un plkst. 9 no rīta visa kompānija ierodas autoostas biļešu kasēs, lai pasūtītu biļetes uz Rīgu. Ar poļu firmas (kas apkalpo šo maršrutu no Vācijas uz Latviju) laipnu atļauju naudu par biļetēm drīkst samaksāt līdz plkst. 12 dienā.
“Neliela” nianse — nav naudas biļetēm
Tas, kā tika sagādāta nauda biļetēm, aprakstam neiederēsies. Daudz netrūka, lai kāds ietu „uzlikt uz ausīm” kādu veikala kases aparātu. Nauda pat tika pievesta no pazīstamiem cilvēkiem, kas tajā brīdī bija Vācijas teritorijā. Par plkst. 12 nevarēja būt nekādas runas, un lietā lika visādus līdzekļus, lai tikai pierunātu autoostas darbinieces neatdot biļetes citiem. Gala iznākumā “skanošais” sanāca 25 personām. Vienam bija jāpaliek Vācijā uz nezināmu laiku. Visi prombraucēji sabēra pēdējos eiro, iedeva pārtikas pārpalikumus, kas nu katram bija palicis. Ir grūti attēlot šī cilvēka sejas izteiksmi, redzot, kā mājās aizbrauc divu nedēļu „cīņu” biedri, bet viņam jāpaliek svešumā.
Viss te rakstītais ir balta patiesība, kas diemžēl gadās daudziem darba tīkotājiem ārzemēs. Šo firmu nosaukumi netiek minēti tikai tāpēc, ka 26 cilvēki cer uz ieguldītās naudas atgūšanu. Nosaucot tās, ir pamatotas aizdomas, ka policija varētu apturēt to darbību. Kas no tā visa šādā situācijā izrietētu? Firma var iesniegt dokumentus par bankrotu, un līdz ar to naudu atpakaļ nesaņems neviens. Pats par sevi rodas apburtais loks. Kādam nepieciešams atgūt ieguldīto naudu, bet kādi citi, nezinot šīs batālijas, turpina to iemaksāt ar cerībām par darbu ārzemēs.
