Latvijas zemnieki līdz šim saņem vismazākās subsīdijas Eiropas Savienībā, un mūsu zemniekiem ir grūti konkurēt ar lielajiem zemes uzpircējiem, kuri pārsvarā ir ārzemnieki, jo viņiem ir lielākas iespējas. Bet vai tādēļ lauksaimniekam visu laiku jābūt cietējam?
Stāv malā
Vēlamies dalīties pārdomās par to, kā Latvijā ‘‘veicina’’ eksportu. Latvijas iedzīvotāju pirktspēja starp ES valstīm ir viena no zemākajām. Īstas liellopu gaļas pašizmaksa par kilogramu ir aptuveni 5 lati, bet cik daudz cilvēku Latvijā to var atļauties nopirkt? Zemkopības ministrijas centieni pēdējos gados veicināt eksportu visās lauksaimniecības nozarēs ir apsveicami, bet turpmākais stāsts liecinās, ka tālāk par vārdiem ierēdņi netiek.
Jau no 2013. gada vidus norisinās pārrunas ar Pārtikas un veterināro dienestu (PVD) par liellopu eksporta paplašināšanu uz valstīm, kas nav Eiropas Savienībā — Serbiju, kā arī Alžīriju, Lībiju un citām Āfrikas valstīm. Šo valstu piedāvātā iepirkuma cena ir augsta, un jau šobrīd ar tām notiek intensīva tirdzniecība — liellopu kravas no visām Eiropas Savienības valstīm, izņemot Latviju, tiek sūtītas turp ik nedēļu. PVD šādai iespējai nemitīgi liek šķēršļus.
Pirms sarunas ar PVD un pieprasījuma sagatavošanas, lai komunikācija būtu auglīgāka, iegūta informācija par eksporta sertifikātiem, prasībām, ir saplānoti maršruti, kā varētu notikt liellopu eksports uz nosauktajām valstīm, kā arī esam konsultējušies ar citu valstu — Slovēnijas, Lietuvas un Igaunijas — eksportētājiem.
Pirmā krava no Igaunijas
Latvijas ierēdņi diemžēl tik spēj izdomāt atrunas, un eksporta pieteikumu virzība iesprūst. Pāris piemēru. Tiek prasīts, lai mēs PVD uzrādām to ostu un kuģu sertifikātus, uz kurām un ar kuriem liellopus transportēs. Bet runa ir par lieliem apjomiem, ko Latvija viena pati nekad nevarēs nodrošināt, līdz ar to mums jāpievienojas jau esošo eksportētāju valstu pulkam, to savukārt var izdarīt, ja ir saņemts eksporta sertifikāts. Tiek arī prasīts, lai mēs sedzam to valstu pārstāvju izmaksas, kuri brauks uz Latviju un vērtēs sadarbības iespējas, bet, pieprasot uzrādīt dokumentus, kas apliecinātu šādu nepieciešamību, no ierēdņiem atbildes nav. Runa nav par naudu, bet par attieksmi, jo vai tas man, uzņēmējam, dos ekskluzīvas iespējas vienīgajam eksportēt, ja vienīgais maksāšu šos izdevumus? Noteikti nē. Vai valsts nebūs ieguvēja, iekasējot vairāk nodokļu no eksporta darbībām?
Treknu punktu pielicis pēdējais gadījums, kad šīgada 10. janvārī no Klaipēdas ostas tika eksportēti gaļas liellopi uz Lībiju no 500 kg līdz 800 kg dzīvsvarā, kopumā ap 1500 liellopu. Krava bija no Lietuvas, Igaunijas, Polijas audzētāju ganāmpulkiem. Pats nozīmīgākais faktors — lietuvieši eksporta sertifikātu ar Lībiju saskaņoja aptuveni divu nedēļu laikā bez delegācijām un papildu izdo-
mājumiem. Igauņu kolēģiem eksporta ser-
tifikāts ar daudzām trešajām valstīm bija nokārtots jau pirms diviem gadiem, lai gan reālas darbības notika tikai šogad.
Ierēdņus par
bezdarbību nesoda
Ko tas nozīmē? To, ka mūsu valstī var sodīt autovadītājus, uzņēmējus par to, ka neievēro noteikumus, likumus, bet, ja ir jāvēršas pret ierēdņiem, no kuru darbības atkarīga nozares attīstība, viņi no sodāmajiem kļūst par vis-
aizsargātākajiem cilvēkiem, un nekas viņiem netraucē turpināt ignorēt realitāti. PVD Eksporta nodaļa, kas atbildīga par eksporta atļaujām, līdz šim nav bijusi atsaucīga. Gluži pretēji. Kad ar pretenziju vērsāmies Zemkopības ministrijā, kas ir PVD uzraugošā institūcija, nekas ievērības cienīgs nenotika. Vai tiešām man, uzņēmējam, jāzvana citu valstu veterinārajiem dienestiem vai eksportētājiem un jājautā, ar kādiem noteikumiem notiek eksports no viņu valsts? Līdz šim domāju, ka to veic eksporta nodaļas, bet, izrādās, maldos.
Tā mēs mūsu valstī dzīvojam: vieni realitātē, otri — kabinetos. Kad pienāks diena, kad ierēdnis sapratīs, ka viņam ir jāpalīdz, nevis jābremzē? ◆
